Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

– Ei! Atvienojiet mani, – es nopriecājos. – Noņemiet šo maisu no manas galvas! Es nevaru elpot! – draudīgi palūdzu. Man vajadzēja būt laipnākam pret saviem sagūstītājiem, bet es nevarēju atturēties no dusmām.

Man nebija ilgi jāgaida. Es sadzirdēju izmērcētus soļus. Vīrietis soļoja man pretī, un es automātiski spēru soli atpakaļ. Cik muļķīgi. Kā viņš varētu mani atraisīt, ja es bēgtu?

Mani pagrieza par pleciem simt astoņdesmit grādu leņķī, un kaut kas pārgrieza virvi ap plaukstām. Es negaidīju, kamēr šis blēdis noņems no manis putekļu maisu. Es pats to noplēsu, joprojām stāvot mugurā pret savu sagrāvēju. Mani mati elektrizējās, un es ātri atvilku tos no sejas. Es atrados lielā tumšā telpā ar aptumšotu gaismu, tāpēc acis ātri pielāgojās.

– Vienkārši esi mierīgs…

Es ātri pagriezos un ieraudzīju velnišķīgi pazīstamu seju, kurai trāpīju uzreiz, pirms vēl paspēju padomāt. Es trāpīju viņam tik spēcīgi, ka man sāpēja plauksta, taču neizskatījos ievainots.

– Vai tu esi iznācis no prāta? Ko tu dari?! – Es kliedzu, ar rokām spiežot slimajam uz krūtīm. – Es nevaru noticēt, ka tu to izdarīji.

– Ceru, ka neesi pārāk nobijies, – Stīvs teica mierīgā tonī, joprojām skatīdamies uz mani tā, it kā nekas nebūtu noticis. – Tu lika man to izdarīt. Es negribēju, lai tā būtu.

– Mani iemeta bagāžniekā kā kartupeļu maisu. Kā, tavuprāt, es jūtos? – Es atkal viņu atgrūdu un metos pie panorāmas loga. Mēs atradāmies pilsētas centrā. Tur, kur atradās augstceltnes. Tas bija kā birojs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tikai visas mēbeles bija tikai liels rakstāmgalds un daži krēsli. Kā nopratināšanas telpa vai sanāksmju telpa. – Kādēļ tu to izdarīji? – Es zvērēju.

– Sēdies, un es tev visu izskaidrošu, – es brīnījos, vai viņš man vēl kaut ko skaidros.

Es zināju, ka šis spītīgais vīrietis nesāks sarunu, kamēr es nesēdēšos, tāpēc nolēmu pārspēt sevi un darīt, kā viņš lūdza. Vai Šonam un Līzai bija taisnība? Tā rīkojas tikai noziedznieki.

– Šī saruna ir īsa. Es tagad aiziešu, un jūs par mani aizmirstat. Es neko neteikšu un nevienam neko nestāstīšu, šādu vienošanos es viņam piedāvāju. – Pretējā gadījumā tu būsi pats pret sevi.

– Laiks, kad es tevi gaidīju, ir beidzies, – Stīvs runāja ar mani aukstā tonī, rokas saspiedis kopā. Tagad viņš izskatījās kā slepkava. Skatiens viņa acīs. – Viss ir beidzies, Eileen. Tu vienkārši tagad tam piekrīti, un tad tava dzīve nemainīsies. Man nav vajadzīgs cietumnieks. Tu dzīvosi normālu dzīvi, bet būsi man līdzās. Sešus mēnešus. Un, ja tu turpināsi būt spītīga, tik un tā nekas nemainīsies, tikai… tu cietīsi, – es jau tagad ciešu, vai viņš neredz.

Es zināju, ka viņš negrasās mani tagad atlaist. Tāpēc man nebija ko zaudēt. Es pajautāšu viņam tieši un ar to beigšu.

– Es zinu, kas tu esi, – es piekāvu galvu, veltot viņam nicinošu skatienu. – Tu esi slepkava. Nogalinātājs. Jebkurš, kurš izdara noziegumus. Vai tā ir taisnība? – Taisni un precīzi. – Kādēļ es jums esmu vajadzīgs? Lietai? Un pēc sešiem mēnešiem jūs tik un tā mani nogalināsiet. Es neredzu jēgu tam, lai spēlētu līdzi. Labāk es tev to sabojāšu. Man nerūp seši mēneši manas dzīves. Es negrasos kaulēties par savu dzīvi gabaliņu pa gabaliņam, – es nopriecājos, neļaujot viņam pateikt ne vārda.

– Tu vari saukt mani, kā vien vēlies, Eilēna, – Stīvs pakratīja galvu. Mani pieņēmumi viņu nemaz neietekmēja. – Bet es negrasos tevi nogalināt.

– Vai tu tiešām esi viņš? – Es pavirzījos uz priekšu, cenšoties viņa acīs saskatīt patiesību. – Kāda jēga to slēpt? Es tik un tā to uzzinātu. Es negrasos būt tava līdzdalībniece, – es ātri pagriezu galvu no vienas puses uz otru.

Stīvs apsēdās, aplūkojot dažus papīrus uz galda, pēc tam lēnām pavirzīja tos man pretī kopā ar pildspalvu. Es paskatījos uz tiem un tad uz viņu. Ar skatienu viņš lika man tos izlasīt. Es tā arī izdarīju un atkal iekritu jaunā šokā.

– Kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Paraksties, – Stīvs man klanījās. – Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk varēsi doties mājās. Es tevi šodien atlaidīšu, bet tikai tad, ja tu parakstīsi, – viņš teica. – Tu nebrauksi bagāžniekā, – Stīvs pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

Cik ātri viņš to bija paveicis. Noteikti noziedznieks. Par to nebija šaubu. Nekādā gadījumā es to neparakstīšu.

– Jūs varat mani spīdzināt. Dariet, ko vēlaties, – es atgrūdu papīrus no sevis. – Es nekad to neparakstīšu. Jūs varat sākt. Ko jūs tur parasti darāt? Pieliec sev pie galvas ieroci? Uz priekšu, – es viņu provocēju.

– Tas nav vajadzīgs, – Stīvs sausi sacīja, griežot rokā pūķa šķiltavu. – Tu tik un tā grasies padoties. Redzēsim, cik ļoti tu vēlies atgriezties pie vecās dzīves. Tā nebūs gluži tāda pati, bet tu būsi zināmā mērā brīvs. Es negrasos tevi saslēgt ķēdēs.

– Kāpēc jūs izvēlējāties šo dzīves ceļu? – Šis ir īstais brīdis, lai filozofētu ar slepkavu. – Vai tu nevarētu iet uz skolu un pelnīt naudu ar ko citu, nevis asinīm? Kāpēc šis darbs? Ak, jā, tev nav jāiet uz universitāti un jāmācās prāta vētra.

– Vai jūs domājat, ka viss šajā dzīvē tiek darīts naudas dēļ un citu ieguldījumu nav? – Stīvs paraudzījās. – Es mācījos, bet nepabeidzu nevienu kursu. Tavai informācijai, – viņš man negribīgi sacīja, nervozi griežot šķiltavu rokā.

– Kāpēc jūs to nepabeidzāt? – Es aizdomājos. – Droši vien nolēma apgūt citu profesiju, – es nopriecājos. – Kādu velnu es ar tevi vispār runāju? Tu man melo. Es neticu nevienam tavam vārdam. Viss ir naudas un kaisles dēļ, lai nogalinātu, – secināju es. – Droši vien trenējies kļūt par slepkavu, – es nopriecājos, atceroties, ko Liza bija teikusi par to, ka viņi trenējas kļūt par slepkavām.

– Es mācījos kļūt par ārstu. Ķirurgs. Nerunā par to, ko nezini. Atgriezīsimies pie dokumentu parakstīšanas, – viņš izskatījās dusmīgs. Es negribēju viņu sadusmot, citādi varētu notikt kas slikts. Bet es vienkārši nevarēju sev palīdzēt.

– Ak, cik ironiski, – es rotaļīgi plosīju ar rokām. – Tev vajadzētu glābt dzīvības, bet tā vietā tu tās atņem. Tev jābūt perfektam slepkavam, lai pārzinātu cilvēka anatomiju un tamlīdzīgi, – ieteicu, pamanījusi viņa dusmīgo skatienu, bet viņš turējās, cik varēja.

– Paraksties.

– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs? Kāpēc es? – Es sapratu, ka no šīs sarunas nav iespējams izvairīties. Turklāt mani īsti neinteresēja viņa pagātne. Es zināju, ka viņš ir tieši tas, par ko Šons runāja un uz ko Maiks bija mājinājis. Es to redzēju savās acīs.

– Purpurs, – maigi sacīja Stīvs, sperot soli uz priekšu un izstiepjot pret mani vienu roku, no kuras es baidījos kā no uguns. Lai viņš man nemaz nepietuvojas. Es negribu pieskarties šādiem cilvēkiem, lai cik perfekti viņi izskatītos.

Par ko viņš runāja? Cik ātri viņš nolēma mainīt tēmu.

– Ko?» Es uzcēlu uzacis.

– Veļa, ko tu tajā vakarā valkāji… violeta, – es apstājos kustībā, skatoties uz viņu ar plaši atvērtām acīm. Es nedaudz atvēru muti, un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija ar lūpām noķert gaisu. Es nespēju atrast vārdus. – Tagad parakstieties! – Tas izklausījās pēc pavēles. Viņš nesmējās. Es viņu biju nogurdinājusi, un viņš bija noguris no tā, ka spēlējās jauks un taktisks.

Es sabēru visus šos papīrus kaudzē un sāku tos plēst uz gabaliņiem. Vienkārši uz gabaliņiem, ko pavadīja lamāšanās viņam virsū. Es pat negribu zināt, kā viņš par to uzzināja. Es negribu zināt.

– Tu, drāns! Nekad! – Paķēra to, kas bija palicis no papīriem, un iemeta viņam tieši sejā. Daļa no tiem bija ieķērusies viņa matos, un daļa pat ieķērās viņa krekla apkakles apkaklei. – Vai tu mani saproti? Nekad!