Страница 4 из 21
4 nodaļa
Spānija. Alpujarros kalni
Autobusu vadīšana nav dzejnieka sapnis. Bet ko darīt, ja valstī ir krīze, un sieva ir kā vārna? Jo vecāks viņš kļūst, jo biežāk viņš pieprasa dārgakmeņus, spīdīgus akmeņus. Un viņš ir viņamīlestība Es nevarēju atteikt.
Alga tomēr bija laba. Maršruts ir skaists, no kalnu ciemata Trevellez līdz Capileira un tālāk uz Granadu. Aizas, kalni, caururbjošs gaiss, ceļmalās snaudošie mākoņi. Ceļš ir bīstams (pagājušajā gadā četri cilvēki no viņu ciema savās automašīnās ietriecās nāvē), taču, lai arī viņš brauca ar neveiklu autobusu, viņš ne reizi nebija cietis avārijā. Esmu jau izpētījis katru sava ceļa pagriezienu, bedri un mazāko līkumu. Pat – augstākais šiks – apbraucot pretimbraucošo, viņš precīzi brauca pa ceļmalas malu, nemetot bezdibenī nevienu akmeni.
Kapileirā, no kurienes viņš bija, visi saprātīgie cilvēki izvēlējās braukt ar viņa autobusu. Varbūt ne ļoti ātri, bet vienmēr uzticami un atbilstoši grafikam.
Viņš zināja, ka kaut kur lielajās pilsētās, tālās valstīs konduktori palīdz vadītājam maršrutos. Kalnos viņiem nav tādu pārmērību: pie ieejas ir biļešu kase, jums pašam jāpieņem nauda, jāizsniedz sīknauda un biļete. Vietējie jau zināja: šoferim ļoti patīk, kad viņam iedod naudu, tāpēc speciāli vāca monētas. Un jā, mums bija jātiek galā ar tūristiem. Viņi grūž lielus rēķinus, viņi nesaprot spāņu valodu. Bet ir interesanti viņus skatīties.
Pēdējos gados daudzi cilvēki ir sākuši ierasties savā pieticīgajā Kapileirā (560 iedzīvotāju!). Hikers, bikers. Alpīnisti nakšņoja – no rīta viņi devās, lai iekarotu trīs tūkstošus lielo Mulansenu, kas atrodas piecpadsmit kilometru attālumā no ciemata ar automašīnu un pēc tam piecas stundas kājām. Jogi no visas pasaules apmeklēja budistu centru, kas arī atradās netālu. Tāpat kā visur citur, šeit ir daudz ceļojošu pensionāru. Viņi staigā, elpo kalnu gaisu un vakaros izgaist pār morcilu jā alus.
Un viņi ar viņa autobusu ceļo pa kaimiņu ciematiem. Īpaši bieži braucām uz Trevellezu – vieta nav tā unikālākā, standarta kalnu skatu kopums. Taču viltīgie vietējie iedzīvotāji sevi pasludināja par “džamonas galvaspilsētu”. Centrālajā laukumā ir ducis veikalu, un katrā zem griestiem simtiem un simtiem kūpinātu cūkgaļas šķiņķi. To ieraugot tūristi, sajūsmā čīkst un fotografējas. Un visneprātīgākie pērk šķiņķus kā suvenīru. Šoferis vienmēr pie sevis smējās. Es iedomājos, kā būtu, ja ceļotāji visu atlikušo ceļojuma laiku nēsātu ap cūkas kāju. Un tad pieprasiet, lai viņus kopā ar viņu ielaiž lidmašīnā!
Bet, lai gan viņš smējās par tūristiem, viņš pret viņiem, apgādniekiem, izturējās laipni. Viņi var būt trokšņaini, taču viņi nes naudu visam ciematam. Viņi dod iemeslu pārdomām. Ir ko pierakstīt savā emuārā – viņš, tāpat kā visi mūsdienu cilvēki, rakstīja: “Kāpēc krievi vienmēr sūdzas, ka uz kalnu ceļiem viņiem slikti, bet pa ceļam vienmēr dzer alu? Vai arī: «Amerikāņu rīcībā nav nekādas loģikas – viņi valkā T-kreklus, kas reklamē bioloģisko pārtiku, bet visu laiku ēd hamburgerus.
Un dažreiz mēs saskārāmies ar perfektiem oriģināliem. Piemēram, kā šodien.
Savā dzimtajā Kapileirā viņš autobusā iekāpa viens. Vecāks vīrietis, pieklājīgs, garš, pēc izskata eiropeisks. Labā spāņu valodā paprasīju biļeti uz Trevellezu un iedevu divus eiro. (Šoferis noskaitīja trīsdesmit astoņus santīmus.) Spānis? Nē, runa var būt mazākā, bet ir akcents. anglis? Diez, ļoti tumšs. serbu, bulgāru? Neizskatās pēc tā. Pārāk rezervēts kādam no Austrumeiropas.
Acīmredzot ne vietējais, bet reibinošajiem skatiem aiz loga ir nulle uzmanība, lai gan parasti cilvēki skraida pa kajīti, meklējot izdevīgu rakursu. Un šķiet, ka šim pat nav kameras.
Viņš sēž viss savās domās, ar skābu skatienu. Dīvainais ceļotājs atdzīvojās vienīgo reizi. Kad Bubilonā, nākamajā ciemā pēc Kapileiras, Sančezu ģimene, māte un meita, iekāpa autobusā. Abi, par laimi, ir jau pusdienlaiks, ir pretimnākoši, skaļi, ģērbušies, kā vienmēr, melnos, rudos matus vējš izpļāpājuši.
– Milok, tu šodien kavēji veselu minūti! – jaunākais bildīgi sveicināja šoferi.
– Ātrāk, mans dārgais, mēs kavējamies.! – vecākais noraizējies sacīja.
Lai gan viņš daudzkārt kaimiņieni ieteicis: ja gribi tikt laicīgi uz darbu (abas strādāja par oficiantiem Trevellē), dodies ar autobusu pusstundu ātrāk.
Dāmas samaksāja par braukšanas maksu, izstaigāja visu salonu un izgulējās uz piecvietīgā aizmugurējā sēdekļa (mātei bija koka tupeles, bet šoferis viņai nekādus komentārus nesniedza: viņa joprojām bija nelabojama).
Un dīvainais tūrists pagriezās no savas trešās rindas un skatījās uz sievietēm.
– Ola! – vecākais viņam koķeti uzsmaidīja.
Sančess jaunākais (viņa uzskatīja sevi joprojām par skaistu) augstprātīgi šņāca:
– Ko tu vēlies, vectētiņ?
"Atvainojiet, dāmas," vīrietis nožēlojoši atbildēja.
Tomēr viņš turpināja degt cauri mātei un meitai ar vērīgu skatienu.
"Kas viņam par viņiem rūp?" – šoferis uzdeva jautājumu.
Un pēkšņi es dzirdēju ceļotāju ļoti skaidri sakām:
– Eureka! Viņi vienmēr izskatījās līdzīgi! Kas tad – kas tagad. Tagad gan abas vecenes…
– Kura vēl te ir vecā sieviete? – mamma sarauca pieri.
Dīvainais svešinieks neatbildēja. Viņš pagrieza muguru sievietēm. Viņa sejā klejoja priecīgs, nedaudz traks smaids.
Un šoferis domāja: "Tomēr manā maršrutā parādās dīvaini cilvēki…"