Страница 3 из 8
2. nodaļa. Zvērs
Kungs pamodās no neatlaidīgas klauvēšanas pie durvīm. Kāds gandrīz bez apstājas bungoja ar rokām un kājām. Vīrietis paskatījās pulkstenī: bija piecas minūtes pāri desmitiem. Izstiepjot un iztaisnojot stīvās locītavas, kas radīja raksturīgu gurkstēšanu, viņš ar gatavu ieroci devās uz izeju.
"Jā, es nāku, es nāku, sasodīts," viņš nomurmināja, nokāpjot lejā. – Un ko velns tur atveda? Es skaidri pateicu Montijam, lai viņš nevienu nelaiž iekšā.
"Meistar, skolotāj," aiz durvīm atskanēja priecīgs izsauciens, "es tev teicu, es tev teicu." Montijam bija taisnība, Montijs nav tik stulbs!
Kungs nospieda slēdzeni, noņēma ķēdi un, nolicis pistoli pie durvīm, sacīja:
– Kāpēc tu klauvē, Montij? Kas noticis?
"Es tev teicu, es tev teicu," dārznieks turpināja iesaukties un ar prieku dejot uz sliekšņa, "mums palīdzēja tēvs Jakovs, mums palīdzēja baznīca, mums palīdzēja Dievs Kungs!" Es tev tā teicu.
– Nomierinies, Montij. Ej uz savu vietu, es atnākšu tagad, un tu man visu izstāstīsi. Un pagatavojiet to piparmētru tēju, kas man tik ļoti garšo.
– Kā tu saki, meistar. "Bet es jums to teicu," Montijs turpināja atkārtot, klīda atpakaļ.
"Nemierīgs," Kungs nomurmināja pēc viņa, aizcirta durvis un devās uz virtuvi. Viņš izņēma no skapja audekla maisiņu ar cepumiem, paskatījās uz pistoli, mirkli vilcinājās, bet nolēma to atstāt savrupmājā. Viņš izgāja ārā: paskatījās, paskatījās saulē, tad paskatījās apkārt, aizslēdza durvis un devās uz sarkano ķieģeļu māju.
* * *
Dārznieks izņēma no mājas divus krēslus un nolika tos puķu dobes priekšā. Tad viņš atgriezās pie mazā galdiņa. Kungs, sēdēdams uz tā, kas izskatījās uzticamāks, skatījās, kā viņa kalps rosījās. Beidzot viņš iznesa vara tējka
– Kāds brīnišķīgs laiks šodien, Montij. Un nakts pagāja mierīgi. Un, ja tas nebūtu mans nabaga suns un šie nelieši, kuri ieradušies pie mums iezagties, es varētu teikt, ka esmu laimīgs. Ko tad tu man gribēji pateikt?
Viņš iedzēra malku smaržīgas tējas un turpināja:
– Un tik neatlaidīgi, ka gandrīz uzlauza mana īpašuma durvis?
"Tēvs Jakovs svētīja īpašumu no ārpuses un manu māju no iekšpuses," dārznieks ātri nomurmināja, košļājot cepumus, "un iedeva man krucifiksu no tīra sudraba." Ar to neviens ļaunais gars nav biedējošs.
Kungs viņu pārtrauca ar valdzinošu rokas kustību:
– Nerunā ar pilnu muti, Montij. Kad tu iemācīsies labas manieres? – viņš nopūtās.
Dārznieks steigšus norija gardumu, noskaloja ar tēju un turpināja:
"Tāpēc es saku: Dieva aizlūgums palīdzēja, viņa naktī pārstāja staigāt zem logiem." Šodien gulēju kā mazulis, neviens netraucēja.
– Atkal tu runā par gariem un citām pasaules spējām, Montij, – Kungs pakratīja galvu, – un vai tev tas nav apnicis?
– Es nerunāju par smaržām, mans kungs. Un par viņu. Tikai par viņu.
– Par tavu sievu?
– Nu, protams, mans kungs, kas gan cits, ja ne viņa sieva? Kā tagad atceros: gara auguma, pilnām krūtīm un garu bizi. Bet viņa bija cītīga strādniece, kas viņai strādāja. Un viņa skaļi smējās kā zvans un tik īpaši smaidīja. Dievs, tu neticēsi, mans kungs, kā viņa man uzsmaidīja.
Kungs, turēdams labo roku uz pieres, ar kreiso roku maisīja tēju ar biskvītu. Šo stāstu viņš bija dzirdējis tūkstoš reižu, varbūt vairāk. Viņa viņu vairs nekaitināja, bet drīzāk atgādināja kaitinošo odu dūkoņu, ko nevar noslaucīt: tiklīdz jūs viņu padzinat, viņš joprojām cenšas atgriezties. Visbeidzot, noguris dzirdēt par šīs sievietes nopelniem, viņš pārtrauca dārznieku:
"Jā, jā, viņa bija brīnišķīga, Montij, es par to nešaubos." Bet, cik atceros, viņa nebija tava sieva. Vai arī svētais jūs slepeni apprecēja? Tātad, ja mana atmiņa mani neviļ, viņš tajā laikā pat nebija Aldvidā.
– Tu mani aizvaino, mans kungs. Protams, viņa bija mana sieva. Kā nebija? Visi viņu pazina, visi mani apskauda un teica: "Ak, kāda sieviete viņam ir." Bet es pats toreiz vēl biju wow. Jā, es biju. Vai atceries, mans kungs?
Kungs steigšus piekrītoši pamāja ar galvu, iedzēra malku tējas un skatījās uz rožu krūmu, pār kuru dūca bite.
"Tātad, kā es jums jau teicu: naktī šeit notiek kaut kas slikts, viņa sāka nākt pie manis."
– Jā, jā, tu man teici, es atceros. Es pat izgāju no savrupmājas tavu stulbo stāstu dēļ un nakšņoju šeit. Un es nevienu neredzēju, lai gan tu zvērēji un zvērēji, ka tevi vajā tavas “sievas” spoks.
– Pīle, acīmredzot tu viņu aizbiedēji. Iespējams, arī pēc nāves parastajiem cilvēkiem joprojām ir cieņa pret saviem saimniekiem. Bet es viņu redzēju vēl vairākas reizes. Reiz, kad devos uz ciemu pēc krājumiem un aizkavējos. Bija jau tumšs, aizslēdzu vārtus un jutu, ka ir auksts kā ziemā. Pagriezos un ieraudzīju: viņa gāja no dīķa, pastiepdama pret mani rokas. Izmetu somu un metos uz māju, knapi paspēju aizvērt durvis, kad viņa paskatījās pa logu. Bet es neuzdrošinājos iet iekšā: man tur bija iebērta sāls, un pie sienas karājās krucifikss. Es visu nakti negulēju, klausījos, kā viņa klīst apkārt. Jūs droši vien neatceraties to nakti, mans kungs?
"Es atceros, Montij, es joprojām atceros." Un es atceros saplīsušo piena krūzi un teļa gaļas gabalu, ko tu meti pie vārtiem. Peles vai kādi citi dzīvnieki viņu sakošļāja tā, ka nekas cits kā kauli nepalika pāri. Kā jūs varat to aizmirst?
Montijs nepievērsa šiem vārdiem nekādu uzmanību un sacīja:
– Un kopš tā laika viņa sāka parādīties arvien biežāk. Pēdējo nedēļu katru dienu.
"Tātad tas nozīmē, ka viņa ir tā, kas nogalina putnus, salauž laternas un nogalināja manu suni?"
– Nu kurš vēl? Protams, ka viņa ir. Jūs pats esat daudzkārt pārliecināts: vārti ir aizvērti, jūs nevarat vienkārši tikt pie mums. Un nekādu pēdu. Tas ir spoka darbs. Ar Dievu.
Kungs neatbildēja, pabeidza tēju un kādu laiku sēdēja klusēdams, skatīdamies uz dzelteno rozi, kas tajā rītā bija uzziedējusi. Viņam šķita, ka viņš uztvēra viņas brīnišķīgo aromātu, bet, iespējams, tā bija viņa iztēles viltība: apkārt bija daudz ziedu, un katrs no tiem izdalīja aromātu. Montijs piepildīja krūzi un gaidīja, kad īpašnieks piekritīs viņu uzrunāt. Viņš izgāja no savām domām un teica:
– Pieņemsim, ka es tev ticēju. Tad rodas jauni jautājumi. Pirmkārt, kā viņa šeit nokļuva? Otrkārt, ko viņa vēlas? Kāpēc viņš izposta īpašumu un dara ļaunu?
– Jā, ja es būtu zinājis, es uzreiz pateiktu. Šīs sievietes, noskaidrojiet, kas viņiem ir prātā. Un arī manējais ir miris. Viņš nevar rast mieru nākamajā pasaulē, kā man paskaidroja tēvs Jakovs. Varbūt viņa mani tik ļoti mīlēja, ka nevarēja mani palaist. Vai varbūt tāpēc, ka viņa nomira nevis kristīgā veidā. Tēvs Jakovs tā teica, viņi saka, visticamāk.
Kungs ziņkārīgi paskatījās uz Montiju, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
– Bet tu nekad par to nerunāji. Tas ir kaut kas jauns. Kā tas gadījās, ka palikāt bez mīļotās sievas? Un kāpēc tu nolēmi man to pastāstīt šodien? Cik atceros, viņa vienkārši aizbēga no šejienes. Tāpat kā pārējie. Es domāju, ka viņa ir dzīva un vesela, viņa jau sen atrada sev citu vīru, bet viņa pat neatceras tevi.
– Par ko jūs runājat, mans kungs! Jā, viņa nekad nemirs! Viņa nav tāda! Viņa mani mīlēja. Un viņš klusēja, jo baidījās sadusmot spoku ar neuzmanīgu vārdu. Un tagad sirdī jūtu, ka viņa ir aizgājusi, nomierinājusies un mūs vairs netraucēs. Tas smagi nospieda manu dvēseli, tāpēc es nolēmu jums pastāstīt. Viņa ir pašnāvniece. Nogalināja sevi. To aizliedz gan dievišķie, gan cilvēciskie likumi. Tāpēc nemierīgā dvēsele klīda, nevarēja tikt atbrīvota no šīs nastas. Un tagad svētais tēvs viņu ir licis mierā.
Kungs šķindēdams nolika tukšo krūzi uz apakštasītes, kaut ko domādams. Tad viņš nopūtās un pagriezās pret dārznieku:
– Kā tas notika, Montij?
– Nu, tagad mēs varam par to runāt, tagad, iespējams, nav bail viņu sadusmot. Viņa pakārās, mans kungs. Viņa nožņaudza sevi, mana nabaga mazā sieva. Viņa nenomira kā cilvēks, ak, ne kā cilvēks. Ieraugot viņu, zilu, izspiedušām acīm, notraipītā baltā kleitā, no skumjām nokritu zemē. Un šķita, ka viņa tik pārmetoši skatījās uz mani un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Un viņa bija visa zila, viņa tur karājās visu nakti.
Kungs, kas tobrīd mazgāja cepumu ar smaržīgu dzērienu, riebumā saviebās. Viņš nolika krūzi uz galda un piecēlās.
– Man jāiet, Montij. Saglabājiet cepumus, tā ir dāvana. Sakopiet šeit, – viņš norādīja uz galdu, – es tikmēr apbraukšu un paskatīšos, vai viss ir kārtībā. Un netraucē mani vairs ar saviem stāstiem par spokiem, gobliniem, laumiņām un citām blēņām.
Nogājis piecdesmit pēdas un sasniedzis bruģēto taku, Kungs pagriezās un pamāja ar roku dārzniekam:
"Es gandrīz aizmirsu, Montij," viņš teica stingrā tonī, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit mājā." Īpašumā jābūt nevainojamā kārtībā un tīrībā, bet netīrumu gabali uz grīdas ir nepieņemami! Novāc to no krūtīm un neliec man par to vēlreiz atgādināt!
Dārznieks bija pārsteigts, neizpratnē saskrāpēja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kurām vienā bija tējka
– Kā pavēli, meistar, kā pasūti.
* * *
Dienas vilkās vienmērīgā, nesteidzīgā secībā. Īpašumā valdīja miers: netika atrasti beigti dzīvnieki vai putni, izravēti krūmi, asins peļķes vai citas “pazīmes”, kā tās sauca Montijs. Nomierinājies, Kungs sāka biežāk sūtīt dārznieku uz ciemu: papildināt krājumus un tikai uzzināt jaunumus, ja viņam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas tālu no civilizētās pasaules: tikai blīvi meži, lauki un mazi ciemati, kas izkaisīti šur un tur. Tuvākā pilsēta Densforta atrodas 100 jūdzes bezceļa attālumā, zirga mugurā, un ir gandrīz neiespējami dabūt rokās pat pagājušā gada laikrakstu, nemaz nerunājot par jaunāko presi. Vīram pietrūka tie laiki, kad bijušais kungs atgriezās no saviem ceļojumiem, nesot uz savrupmāju izsmalcinātus vīnus, aizjūras ēdienus, kā arī īpašu garu, civilizācijas garu, kura obligātais atribūts bija avīzes.