Страница 2 из 8
– Montijs ir analfabēts un neizglītots cilvēks, viņš mēdz ticēt visādām nejēdzībām. Bet man vienmēr šķita, ka tu esi gudrāks, tēv Jakov. Viņi tikpat labi varētu būt godīgi pret mani. Bet, ja visi šie rituāli nomierinās Montiju, es būšu tev pateicīgs – Kungs vienkārši izspieda pēdējos vārdus.
Priesteris dīvaini paskatījās uz viņu un sacīja:
– Ceru, ka kādreiz mainīsi savus uzskatus. Man ir jāiet. Monti, – tēvs Jakovs atskatījās, – nav vajadzības mani pavadīt. Domāju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslēgs vārtus.
– Skolotāj, vai tu esi šeit? – tēvam Jakovam aiz muguras parādījās izspūrušā dārznieka galva.
"Priesterim ir taisnība, es pats viņu atlaidīšu." Un tu, Montij, rūpējies par dārzu: tām baltajām lilijām, par kurām es tev stāstīju, ir vajadzīga aprūpe.
– Kā tu pavēli, mans kungs.
Pa ceļam uz muižas izeju Kunga kalps neteica ne vārda, un tikai tad, kad Kārpters noklikšķināja uz masīvās ķēdes slēdzenes, viņš pagriezās un sacīja:
– Uzmaniet Montiju, Kārpentera kungs. Viņš ir ļoti nobijies. Un lai Tas Kungs jūs visus svētī.
Kungs tikai nomurmināja un steidzās atpakaļ mājā: pusdienas laiks jau bija pagājis, un viņš joprojām nebija ēdis, pa logu vērodams priestera rīcību. Tāpēc es biju ļoti izsalcis un dusmīgs. Par tēvu Jakovu un viņu pašu.
* * *
Uzcēlis pavardā uguni, Kārpters nogāja pagrabā un atnesa speķi. Es iemetu to pa
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucījis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zemē. Es paskatījos apkārt: apkārt neviena nebija. Un kurš gan šeit varētu būt, izņemot dārznieku, kurš, iespējams, tagad apgrieza krūmus. Kungs nolēma suni apglabāt pašā stūrī sava domēna dienvidrietumu daļā: netālu no dīķa, gandrīz tuvu kaltajam žogam, aiz kura auga varens ozols.
Bruņojies ar lāpstu, viņš uzmanīgi atvēra kūdras kārtu un sāka rakties zemē. Tomēr Kungs nebija jauns, un tāpēc kapa rakšana prasīja daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdaļa cilvēka auguma, saule jau rietēja. Vīrietis apsēdās uz malas un mēģināja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Ārčij, tu esi pelnījis labāku galīgo patvērumu… Bet ko man darīt? Piedod, vecais draugs. Varbūt, lai jūs cienītu, es izrakšu dziļāku kapu.
Kungs nopūties paņēma lāpstu rokās. Viņš raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegrūda galu zemē, pret kaut ko atdūrās un nolādējās. Viņš noliecās, šķieldams pusaklās acis, un ar rokām grāba zemi. Un viņš no zemes izvilka nodzeltējušu, pussapuvušu kaulu.
– Kas par miskasti! – viņš iesaucās un pārmeta atradumu pāri žogam. Kauls ar trulu blīkšķi atsitās pret veca ozola stumbru un iekrita biezokņos. – Eh, Ārčij, man vairs nav spēka.
Ar šiem vārdiem viņš satvēra somu, kurā atradās suņa līķis, un aizvilka to bedres apakšā. Viņš stenēdams izkāpa un sāka stumt zemes kaudzi atpakaļ. Debesu ķermenis jau bija pazudis aiz horizonta, kad Kungs atgrieza zāliena gabalus savās vietās, notriekdams tos ar instrumentu. Atspiedies uz to, viņš pāris minūtes stāvēja, pirms teica:
– Ardievu, Ārčij.
Tad, atspiedies uz lāpstas kā kruķi, viņš devās uz māju pusi. Pirms nakts dežūras vajadzēja nomazgāties, pavakariņot un mazliet atpūsties. Kungam bija nojausma, ka tie, kas uzbruka sunim, atgriezīsies. Viņš uz minūti apstājās, paskatījās apkārt, uzmeta skatienu ozolam, kura resnie zari karājās pāri žogam. Cik reizes Montijs viņiem ir teicis, ka tie ir jānocērt, viņš domāja. Un viss koks. Un viņš izies ārā, stāvēs kā elks, skatīsies uz ozolu un neko nedarīs. Varbūt nekārtību cēlēji izmanto šos zarus, lai ielīstu īpašumā.
Atgriezies viņš redzēja, kā dārznieks nesa kāpnes, pielāgo tās laternai un mainīja saplīsušo abažūru. Viņš pamāja ar roku un noguris ieskrēja mājā.
* * *
Nomazgājis rokas ūdens spainī, kas stāvēja ieejas priekšā, Kungs iegāja iekšā. Viņš novilka kurpes, uzkāpa uz savu guļamistabu otrajā stāvā, izņēma no veļas skapja tīras bikses un baltu kreklu un nokāpa lejā. Viņš devās uz savas savrupmājas labo spārnu. Tur pirmajā stāvā bija virtuve, pagrabs un va
Grīdu klāja brūnas keramikas flīzes ar koka slāņa rakstu. Uz sienām bija tumši smilškrāsas tapetes. Rota uz tiem bija līdzīga tai, kas bija uz grīdas. Likās, ka no va
"Montij, lai gan tu esi muļķis, tu esi nevainojams muļķis," viņš nomurmināja, lūkodamies uz dūmaku virs ūdens, un novilka savas netīrās drēbes. Viņš novilka čības un paspēra soli uz priekšu. Viņš nolika tīro veļu uz neliela skapīša stūrī, devās uz va
"Montij, netīrā cūka," viņš nomurmināja, "jūs vienkārši nevarat pieradināt pie tīrības un kārtības." Sasodīts nezinātājs.
Vēl pāris minūtes kurnējis, Kungs uzmanīgi noslaucīja kāju uz paklāja, kas gulēja uz grīdas, un ienira karstā ūdenī. Es atslābinājos un uz brīdi aizmirsu par visām savām raizēm. Ūdens deva siltumu, mieru un saldu aizmirstību. Un vīrietis aizsnauda. Rokas, kas turēja va
Pulkstenis sita vienpadsmit. Ārā jau sen bija kļuvis tumšs. Kungs, turēdams sveci rokās, uzkāpa pa kāpnēm uz savu istabu. Ar sveci aizdedzu sausu alkšņa malku un, izbaudot uguns spēli kamīnā, apsēdos savā mīļākajā šūpuļkrēslā. Viņš salauza ieroci, pārbaudīja, vai tas ir pielādēts, un skatījās uz zālienu. Laternas dega vienmērīgi dzeltenā gaismā. Gandrīz tāds pats kā dārznieka mājas logi.