Страница 14 из 15
10.nodaļa. Slēpta atzīšanās un viņas bezcerība
Es lēnām nokāpu no galda un atkāpos no vīrieša, no kura baidījos. Viņš droši vien domāja, ka esmu padevusies un ka klusēšana ir piekrišanas zīme, tāpēc izvilka no mapes jaunu dokumentu kopiju. Es īsi ieskatījos papīros, pēc tam pievērsos viņam ar pārbaudošu skatienu.
– Jums jāparakstās divās vietās, – Stīvs paskaidroja, atdalot papīra lapas. – Nāc, Eileen. Tas ir tik vienkārši. Divi paraksti, – viņš uzspieda man.
– Vispirms saki man patiesību, – es pieprasīju. Tas viss ir tik aizplīvurots, un man ir jāzina patiesība. – Vai tu esi slepkava? Vai jūs nogalināt cilvēkus?
Stīvs atkāpās no loga. Nedaudz vēlāk viņš novērsās no manis. Es sastingstu, vērojot, kā viņš stāv pie loga un skatās lejup. Klusums mani nomāca. Man gribējās atkal kliegt un nolādēt viņu, bet es turpināju stāvēt, klusējot un skatoties viņam uz muguru. Kāpēc viņš neko nesaka? Vai tik bezbailīgam vīrietim ir tik grūti atzīties?
– Tikai tiem, kas to ir pelnījuši, – Stīvs pagriezās pret mani. – Kas zina, iespējams, es būtu izglābusi vēl vairāk dzīvību, atbrīvojot pasauli no viņiem. Viņi varēja iet pa jūsu ielu un ievainot jūs vai jūsu ģimeni. Varēja notikt jebkas, tas ir tas, ko tas nozīmē.
– Tātad jūs atzīstaties? – Es saspringstu. Viņš neko neteica, un mani plosīja dusmas. – Lai kas viņi būtu, ne jūsu ziņā ir izlemt, kurš paliks dzīvs un kurš mirs. Vai arī ne tas, kam tu strādā, – es sūkstījos. – Man bija saglabājusies zināma cerība, ka nekas no tā nav taisnība. Degt ellē, – es pietuvoju roku pie lūpām un ar spēku noslaucīju viņa skūpstu. Viņš nevarēja nepamanīt.
– Pagaidi vēl mazliet, Eileen, – viņš soļoja man pretī ar nosvērtu gaitu, un es atkāpos. – Es sadegšu. Cilvēki manā profesijā nedzīvo pārāk ilgi, – es varēju nojaust, kāpēc. – Neuztraucieties, es sabiedrības acīs esmu tīrs, un man nav vajadzības slēpties. Man vienalga, ko par mani saka cilvēki, kuriem nav nekā labāka, ko darīt. Viņiem nav nekādu pierādījumu.
– Es esmu dzīvs pierādījums. Tu man atzinies, – es viņam rāvos, atkāpjoties malā, lai viņš mani nevirzītu stūrī.
– Tu mani nepārdosi un klusēsi. Tā ir svarīga mūsu vienošanās daļa, – Stīvs pēkšņi atkal bija nopietns. – Ticiet man, jūs tikai nodarīsiet sev pāri, ja darīsiet kādu muļķību.
– Cik tādu bija, Stīvs? Upuri? – Es turpināju mēģināt no viņa visu izvilināt. – Cik ilgi jūs to darāt?
– Trīs gadus, – viņš neatbildēja uz pirmo jautājumu. – Jūs daudz runājat, un tas sāk nogurdināt. Parakstiet, un jūs dosieties mājās. Es tev došu trīs dienas, lai pierastu pie šīs domas. Pēc trim dienām mēs noskaidrosim mūsu attiecību detaļas, – es viņu nogalināšu. It kā viņš mani nedzirdētu.
Cik dāsni no viņa puses, ka viņš dod man trīs brīvas dienas. Visas trīs dienas es pavadīšu drebēdama un domādama par to, kas mani sagaida tālāk. Nekā laba, protams.
– Ja es neparakstīšu, kas tad? – Es paraustīju plecus, lēnām dodoties durvju virzienā. – Tu mani te atstāsi? Cilvēki mani meklēs. Jums tas ir jāsaprot.
– Jo ātrāk tu parakstīsi, jo ātrāk tiks skaitīti seši mēneši, – viņš teica mierīgi, bet turpināja lēniem soļiem doties man pretī. – Es arī varu likt jums parakstīties. Tas būtu nepatīkami, un es negribētu to darīt, – viņš sarūgtināti nopūtās. – Bez paraksta jūs no šejienes neizkļūsiet, – viņš izteicās rupji, un pa manu ķermeni pāršalca drebuļi.
– Vai jūs vēlaties mani?
– Tu esi tas vienīgais. Atvediet man meiteni, kas tagad izskatās kā jūs, kas piekrīt… Es tik un tā izvēlēšos jūs. Tu sapratīsi, kāpēc, bet ne tagad, nav jēgas mēģināt viņu pierunāt runāt. – Tu nemirsi. Es tevi nesāpināšu.
– Es tev neticu, – es pakratīju galvu. – Tu vari tagad sacīt, ko vien vēlies, un tad iedzen mani. Ko jūs darīsiet, ja es neparakstīšu? Dusināsiet mani, sagriezīsiet gabalos? – manas acis piepildījās ar asarām, un es jutu, ka grasos raudāt.
– Es to darīšu humānākā veidā, Eileen, – viņš teica, tuvojoties man. – Lūdzu, paraksti, – viņš satvēra manu apakšdelmu un aizveda mani pie galda. Piespieda man uz pleciem, piespiežot mani apsēsties krēslā. – Esi gudra meitene. Tev nav izvēles, – viņš čukstēja man ausī.