Страница 8 из 12
Un šis akmens bluķis mani tiešām aizrāva. Un es gribēju viņam parādīt, kā tas ir, kad tevi neuztver nopietni. Es piecēlos uz pirkstgaliem un pati viņu noskūpstīju, ne tik bezsvara. Es gribēju viegli atkāpties, bet viņš pievilka mani sev tuvāk un izbrauca ar roku man cauri matiem. Sasodīts, es gribēju viņam pierādīt, kas šeit ir dzīvs, nevis sev! Es atkāpos un, neskatoties uz to, ka mana sirds mežonīgi dauzījās krūtīs, es apzināti viegli teicu:
“Lūdzu, Aleš”, kad saproti, ka šie “paldies, dārgais” man netiek teikti, tad atbildēt kļūst vieglāk. – Tagad atpakaļ uz pili, vai ne?
Man jādodas pie sava vectēva Mateija, bet es negrasījos to apspriest ar to, kurš vakar pēc tiešā vārda “Es neesmu Amālija” turpināja uzskatīt mani par lelli.
Bet mēs neatgriezāmies pilī uzreiz – princis mūs steidzināja tālāk, nokāpa uz pilsētu, un mēs atkal staigājām pa laukumu, dažādi cilvēki pienāca pie mums, paklanījās, noskūpstīja apakšmalu. Saule izgaismoja žilbinoši koši rozā ziedu virs akmeņainas arkas, mūs apsveica Jaunajās kāzās, un pirmo reizi man likās, ka, spriežot pēc prinča sejas, viņš ir ne mazāk īgns kā es.
Bet atšķirībā no viņa es nedomāju to visu izturēt!