Страница 6 из 8
– Vai atceries, ka mūsu klubā bija akordeonists, viņu sauca Pēteris? Tu vēl biji mazs, tu nemitīgi kāpa viņam klēpī. Es nesen atgriezos ciematā, pārņēmu sava tēva veco māju un tur kaut ko ceļu. Un tad vairs nebija pat šķūnīša. Un viņš pat nedzer daudz. Dīvaini. Un viņš kļuva pilnīgi melns, gandrīz rāpojošs.
– Vai viņš ir kļuvis par melnādainu?
– Kā tu vari kļūt par melnādainu? Viņš noteikti bija izdzēris pārāk daudz traipu un kļuvis melns. Viņi saka no bēdām. Savā jaunībā viņš bija iemīlējies Tropikankā, un viņa pamāja ar asti – tāpēc viņš aizbēga uz pilsētu. Un tagad viņa droši vien priecātos, ja pie viņas atnāktu akordeonists, taču viņš visu neizšķirs. Lepns. Pat ja viņš ir melnādains.
Godīgi sakot, šādi stāsti varēja samulsināt jebkuru, bet ne mani, jo kopš bērnības biju pieradusi pie vietējās folkloras. Tenkas skāra ne tikai zvaigžņu dzīvi: «Un Sofija Rotaru ir kopā ar Leščenko…", «Es dzirdēju, ka Ļeontjevs ir maskējusies sieviete, kāds krusts!»
Vietējie vasarnieki, kā izrādījās no nostāstiem, arī dzīvoja infernālu dzīvi: «Kostja noķēra savu Natašu ar santehniķi, un viņš sasmalcināja šļūteni. Ja jūs zināt, ko es domāju…". «Viņa ienāk zālē, un tur viņš ir sirsnīgs, guļ bez kājām un rokām, un pati Marinka viņu pasūtīja. Es jums saku tieši. Un tad viņa sāka kliegt, it kā viņi viņu sagrieztu. Padomājiet, viņi cirta ar nazi…»
Tā nu stāsti par vietējo melno vīru bija tikai puķes, zem kurām es, paēdusi, sāku snaust pie galda. Pamodos brīdī, kad tante kaut ko stāstīja par pilskalnu, kas atradās ciema galā. Savulaik tur tika atklāta sena cilvēka vieta, un pēc novadpētnieka Stepanova lūguma viņi to apjoza ar dzeloņdrātīm un uzlika zīmi «Rakt nav atļauts». Ironiski, ka no tās dienas visi ļoti gribēja tur rakt.
– Un viņi klīst, un viņi klīst. Kā ar medu iesmērēts. Visi meklē dārgumus. It kā senajam cilvēkam būtu bijis kaut kas cits vērtīgs, izņemot mamuta kauli. Vai arī mamuta kauli ir vērtīgi? Kas zina… Tagad bieži brauc no pilsētas, pāris reizes ir bijušas pat ekskursijas. Un viņiem tiek parādīts saimnieka pagalms. Drīz es nevarēšu paelpot. Viņi arī klīst pa saimnieka pagalmu, meklējot visu trūkstošo zeltu…
– Ko redzēt saimnieka pagalmā? Tikai drupas. «Tur dzīvo tikai čūskas,» pamāju ar roku, atcerēdamās, kā bērnībā tur spēlējām paslēpes, mūru paliekas izmantojām kā pajumti. Kungu pagalms tur bija pirms revolūcijas, tagad tikai dārzs un skaistais skats uz upi, kas noteikti būtu pavēries no kungu logiem, atgādināja savu kādreizējo krāšņumu, ja viņi tur dzīvotu līdz šai dienai.
– Nu, es nezinu. Dažiem cilvēkiem tas patīk. Saka, ka šo vietu pie upes nopircis kāds bagāts vīrs. Vai atceries, kā viņi tur uzcēla stabus un lapeni? Apmēram pirms trim gadiem. Šķiet, ka jūs atnācāt pēc tam. Kapliča tika uzcelta, bet tas jau bija tajā gadā. Noteikti dodieties apskatīt kapliču, tā ir laba lieta.
– Ar ko tu esi neapmierināts? Tagad jums nav jāiet uz baznīcu pāri upei, viss ir blakus.
– Pateicoties viņam, protams, tikai cilvēki čukst: jūs drīz netiksit pie upes, vai ne? Viņš teiks, ka tas viss ir mans, un apņems to ar žogu. Un vietējie tur makšķerē. Es nezinu, kas viņam deva atļauju, bet viss ir iespējams tikai ar naudu. Emelyanovna saka, ka viņš visu iegādājies, jo vēlas atrast dārgumu. Tā, kuru Brigidas kundze apraka, bēgot no sarkanajiem.
– Cik atceros no bērnības, šis dārgums nav nekas vairāk kā folklora, kur vispār radās doma, ka tāda eksistē? Un bagātam cilvēkam nav jāpērk zeme, lai meklētu dārgumus. Mēs ar visu kaimiņu bērnu bandu meklējām dārgumus un rakām. Un viņi, starp citu, neko nepirka.
– Nu, rakšana pēc nejaušības principa ir viena lieta. Varbūt kāds pēcnācējs ir uzradies, zin kas, kāda viņam ir karte? Ko tu domā? Jums taisnība, mūsu puiši visi iznāca, un puiši joprojām skraida dienām ilgi, līdz tika piešķirts aizliegums. Viņi saka, ka tur bija dārgums. Nestrīdies.
Mūsu mēmais, dzērājs un makšķernieks, kungu kučiera mazmazdēls stāstīja… Vai atceries? Vismaz bija dažādas sarunas. Nu, viņš saglabāja ģimenes leģendu.
– Ko varētu pateikt mēmais? – es noķēru tanti.
– Bāc, nu, mamma viņam par to stāstīja, kamēr bija dzīva. Nestrīdies. Tur bija liela zelta lāde, dāmām bija jābēg no muižas, un viņas to kaut kur apraka. Kučieris viņus gaidīja pie izejas no ciema, un tad viņi tika nogalināti. Panov, es domāju. Un kučieris aizbēga, tad apprecējās ar mēmu sievieti. Tiesa, viņš nomira gandrīz uzreiz, taču viņam izdevās dēlu atstāt. Jā, viņiem visiem nepaveicās, viņi dzēra arvien vairāk…
«Atšķaidot ciema dzīves ikdienas ritmu, vietējie tenkas nāk klajā ar saviem detektīvstāstiem,» es noplātīju rokas, «un neviens neliedz jums doties uz upi.» Un ciema otrā pusē ir vēl viena pludmale. Jūs varētu domāt, vai jūs tur ejat? Vai arī jūs ķerat zivis? Jūs vienkārši vēlaties izdarīt mājienus.
«Jūs visi esat gudri, tāpat kā jūsu māte,» tante bija aizvainota, acīmredzot vēloties mani pārsteigt ar vietējiem stāstiem. «Lai gan viņa ir mana māsa, mēs esam bijuši atšķirīgi kopš bērnības.» Protams, ir vecuma atšķirība, protams. Bet tam nav nozīmes. It kā no dažādiem tēviem. Varbūt tā ir patiesība? Viņa ir gudra, un es esmu smieklīga. Pa labi? Man vakarā jāpiezvana māsai, labi, ka komunikācija tagad nav problēma. Neatkarīgi no tā, vai esat ziemeļos vai Āfrikā, jūs varat runāt visur.
Zinas tantes īpatnība bija viņas dzīvespriecīgais raksturs, par kuru viņu mīlēja ne tikai visi radinieki, bet arī visi vietējie iedzīvotāji. Sabužinojusi matus, tante devās uzvilkt kurpes, vienlaikus paskaidrojot man, kas kur atrodas. Es apņēmos aizvērt vistas durvis un slēģus pirms gulētiešanas, ja viņa kavējas.
Pārliecinājusi tantei, ka viss būs visaugstākajā līmenī, viņa pavadīja viņu līdz vārtiem, aizvēra tos ar aizbīdni un apmetās ar tēju lapenē. Ārā pamazām sāka satumst, un debesis raibināja slīpi rozā saulrieta josla. Dārzs reibinoši smaržoja pēc zaļumiem, kas jau bija pamodušies no vēsā pavasara, un es pēkšņi sajutos laimīga.
Es aizliedzu sev domāt par Mironu: ņemot vērā, ka viņam ir nauda, ko es noteikti zināju, viņš nepazudīs. Turklāt es nevaru viņu žēlot: viņš ne tikai mani maldināja, bet arī nonāca nepatīkamā situācijā.
Man niezēja rokas sastādīt viņa numuru, lai pastāstītu visu, ko par viņu domāju, bet pēc Ludkas pavēles es izslēdzu telefonu. Ludka teica, ka tas ir nepieciešams pasākums, lai lielie puiši nevarētu noteikt manu atrašanās vietu.
– Bez komunikācijas ar ārpasauli, protams, ir grūti, bet tas ir labi. «Atpūtīsimies no steigas un burzmas,» es teicu Kuzai, kurš ērti sēdēja man klēpī un ar prieku murrāja.
Katram gadījumam es atstāju Ludkai viņas tantes tālruņa numuru, jo studenti vai direktore mani varētu palaist garām. Galu galā sirdsapziņa mani tomēr nedaudz mocīja. Ja Mirons sāks meklēt savus dokumentus? Viņš atnāk uz skolu, sāk uzdot jautājumus… Nu ko? Es joprojām nevarēšu viņam atdot dokumentus, bet es vismaz nodošu lielo zēnu ziņu, lai esi uzmanīgs. Nu, vai arī viņš viņiem atdeva to, ko bija parādā.
«Tā esmu pati vainīga,» es nomurmināju ar atriebību, kas nāca no nekurienes, un kaķis atbildēja ar apstiprinošu «Ņau».