Страница 2 из 10
2 nodaļa
Bija grūti atgriezties balles zālē. Gaisma, mūzika, dāmas svinīgās kleitās – pēc brīvības viss šķita ārkārtīgi primitīvi. Pamanīju, ka uzmanīgi iztaisnoju plecus un lēnām eju. Kaut kas ir mainījies, Adelfs noteikti pamodināja manī sievieti.
Dāmas neapmeklēja balles vienas, tāpēc aizbildnis nosūtīja man līdzi draugu – Kasjēnu Vesteru, advokātu, kurš nodrošināja vecāku gribas izpildi. Viņš pienāca pie manis, tiklīdz es izgāju zālē. Šeit ir Tumsas vēstnesis, jo tāda paša veida vīriešu tērpu dēļ es viņu nepamanīju laikus.
– Veronija? – Kasjena pievilka, skatoties uz mani.
Viņš bija labi audzināts un mani netraucēja ar pļāpāšanu. Un izskatīgs: tikpat vecs kā Adelfs, un arī ar brūniem matiem, tikai gandrīz melniem un pirksta garumā. Neskatoties uz to, viņam bija gaiši zilas acis, ko ierāmēja skaidra skropstu kontūra. Kasienā viss bija labi, izņemot rūpīgo izskatu. Jaunākā vecumā es to uztvertu kā līdzjūtību, bet nē, viņš skatījās ar neuzkrītošu ziņkāri. Un kāpēc vecāki viņu iecēla, lai viņš uzraudzītu viņu testamenta izpildi?
– Viss ir kārtībā? – Kasjēns jautāja un samiedza acis.
Likās, ka viņš precīzi zināja, kas notiek uz terases.
– Jā. Es tevi meklēju visu vakaru.
«Ir vēls,» Kasjēns ievilka, «Man tevi jāaizved uz pili.»
Uz ielas stāvēja pajūgs, kuru vilka četri zirgi. Sēžot tajā, es pasmaidīju – viss iekšā bija apšūts ar sarkanu samtu, un it kā mēs būtu iekrituši briesmoņa mutē. Es nekad nepamanīju. Tas viss ir Adelfs, kurš mani atgrieza bezrūpības un sajūsmas laikmetā.
– Es redzu, ka tev ir labs garastāvoklis? jautāja Kasjēns.
Viņš apsēdās pretī un nejauši atliecās sēdeklī. Uzmanību piesaistīja vājš smaids un ziņkārīgs skatiens. Pēdējais mani nekaitināja, kļuva vienkārši interesants. Es ilgi mēģināju atrisināt mīklu, bet sapratu tikai to, ka Kasjēns ir pievilcīgs. Ovāla seja, skaidra lūpu kontūra, deguns izskatījās tievs, bet tas tika zaudēts.
Secinājumus varēju izdarīt tikai pēc izskata – Kasjēns runāja maz. Esmu pārliecināts, ka šis noslēpumainais attēls piesaistīja daudzus, bet Adelfs nodarbināja manas domas.
«Vienmēr ir patīkami izkļūt no mājas,» es sacīju un novērsos.
Kasjēnai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kurš atzīst, ka nav par mani pieskatījis? Aizbildnis neieņēma augstus amatus, bet viņam piederēja zemes un bija bagātākais cilvēks pilsētā. Viņš bija draugs ar gubernatoru, policijas priekšnieku un tiesnesi… Kasjēns nesabojās attiecības ar viņu.
Logi bija pārklāti ar biezu audumu – ugunīgais drudzis nebija pilnībā izzudis. Nebija, no kā novērst uzmanību, atlika tikai domāt. Liktenis ar mani izspēlēja joku, nosēdinot mani pretī advokātam, kura padoms bija tik vajadzīgs. Bet es nevarēju atvērt Cassien, viņš droši vien nodotu šīs ziņas savam aizbildnim. Viņš tik un tā uzzinās, bet tagad bija par agru. Pagaidām lai viņš turpina sapņot, ka apprecēsimies.
Saslimuši, vecāki mani nosūtīja pie mana vienīgā radinieka, kaut arī ne ar asinīm, Reita Kemblera. Viņam jārūpējas par mani līdz kāzām, mana tēva bagātība būs mans pūrs. Kad visi nomira, es biju izpostīts un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinās sevi par līgavaini. Skumjas man neļāva spriest, bet pēc tam šķita, ka tas nav slikti. Tikai daži cilvēki apprecējās mīlestības dēļ, bet es gaidīju laulību ar bagātu, nevis ļaunu vīrieti. Man pat šķita, ka aizbildnis ir iemīlējies – kāpēc viņam būtu vajadzīgs bārenītis ar pūru, kas bija maza daļa no viņa kapitāla?
Vēlāk izrādījās, ka mīlestības vietā bija kāds ļoti nejauks motīvs. Biju pateicīga par aprūpi, bet ar sevi nemaksāšu. Sirdsapziņa viņu nemocīja – aizbildnis gatavojās rīkoties zemiski.
Pilī šī sajūta kļuva intensīvāka. No ārpuses tas izskatījās romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torņi, platas kāpnes un augstas, divviru durvis. Pie apvāršņa bija redzamas cietokšņa mūra drupas. Tos šķērsoja augsti žoga stieņi, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.
Sākumā man patika iekšā, bet bija neizturami vienmēr dzīvot tumsā. Aizbildnis cieta no uguns drudža, un tagad viņa acis neizturēja dienas gaismu. Šauru gaiteņu tīkls, zāles, tumsā pazuduši griesti, grumbuļainas sienas un tas viss krēslā. Un arī visuresošie portreti. Kadri ne vienmēr bija redzami, tāpēc likās, ka vienaldzīgas acis skatās no visām pusēm.
Man bija žēl aizbildņa, es domāju, ka Gaismas Vēstneši mūs savienoja, lai mēs varētu viens otru dziedināt. Bet viņš jutās lieliski melnā spoka izskatā.
Ceļā uz savu istabu es pagāju garām sava aizbildņa guļamistabai. Durvis vienmēr bija vaļā, sākumā likās, ka tas noticis kalpu neuzmanības dēļ. Naiva doma – neviens neuzdrošinājās elpot bez viņa piekrišanas. Durvis man bija vaļā.
Es pacēlu svārkus un lēnām ložņāju pa gaiteni zem apburto griestu blāvās gaismas. No portretiem uz mani raudzījās mirušo senču sejas, un no nedaudz atvērtajām durvīm atskanēja maiga, melodiska aizbildņa balss. Šādā tonī nedēļu pēc nedēļas viņš atteicās ļaut man iziet un aizliedza rakstīt draugiem. Viņš pastāstīja viņiem par mūsu laulību un dzīvi kopā. Tas man pārņēma drebuļus.
Kad es tuvojos durvīm, aiz tām atskanēja spocīga skaņa:
– Verona.
Es gaidīju sodu, ne velti viņi mani gaidīja. Ja Kasjēns kādu aizsūtītu uz pili, ja aizbildnis zinātu par Adelfosu?!
«Veronija drīz atgriezīsies, vai viņas kalpone ir brīva?» – jautāja aizbildnis.
Viņš runāja ar kādu citu, paldies gaismai. No pārsteiguma es apmulsu un pēkšņi sapratu, ka esmu ieskatījusies istabā. Kauluinās sienas kvēloja maigā, zilā gaismā. Un atkal portreti ar bezkaislīgām sejām ir manas klātbūtnes liecinieki. Aizbildnis sēdēja ādas krēslā ar muguru pret durvīm, bija redzama tikai viņa galva un garie blondie mati.
«Lūdzu, man ir laiks doties,» sieviete čīkstēja.
Viņa nebija redzama, un likās, ka runā viens no portretiem. Spoki dažreiz apdzīvo objektus, bet es zināju, ka tas tā nav. Droši vien kāda no istabenēm vai Batšeba, saimniece, aizbildne viņai zvanījusi biežāk nekā pārējām.
Es aizturēju elpu un grasījos doties prom, kad izdzirdēju sūdzību:
– Lūdzu, vīrs mani meklēs.
Aizbildnis sakustējās, un viņa melno bikšu dēļ kļuva redzami izlocītie ceļi, tie nebija uzreiz pamanāmi. Vajadzēja aizbraukt, bet kā nabadziņu atstāt? Es neesmu pārliecināts, ka viņai bija vajadzīga palīdzība, bet… es vienkārši nevarēju.
«Tad pasteidzies, pretējā gadījumā kāds paies garām un pastāstīs par redzēto,» pat es jutos aizvainota no mērītās balss. Viņam patika pakļaut cilvēkus un pēc tam izrādīt vienaldzību.
Aizbildnis paliecās uz priekšu, un atskanēja dīvaina skaņa, it kā sieviete aizrīsies.
– Kā šis. Pamēģiniet labāk,» viņš nomurmināja, «pirms neviens jūs nepamana.»
Sieviete aizķēra muti, aizbildnis vaidēja. Es nometu svārkus un metos uz savu istabu, es negribēju piedalīties šajā… akcijā – es to nevaru nosaukt par tuvību. Lai gan iepriekš tādas lietas šķita kā vardarbība un riebeklība: aizbildnis satvēra savas saimnieces aiz matiem, draudēja ar kaunu un piespieda darīt dīvainas lietas. Bet man ļoti patika atrasties Adelfa rokās un sajust varu pār sevi, man patika viņa spiediens un aizmirstība. Varbūt es biju negodīga pret aizbildni un viss notika brīvprātīgi? Nezinu, galvenais, ka jutos neomulīgi no domas, ka būšu istabenes vietā. Aizbildnis mani neuzmācās, bet vērīgi skatījās, dažkārt pieskaroties manam kaklam vai sejai, ejot garām. Baidos, ka viņu piesaistīja jaunavība, kurai tika gatavots kaut kas īpašs.
Varbūt bija vērts ļaut Adelfam vairāk – es negribēju kļūt par rotaļlietu spēcīga, biedējoša cilvēka rokās.
Manā guļamistabā bija tumšs un kluss. Man nepatika apburtas sienas, es gribēju dabisku gaismu, tāpēc sienā labajā pusē bija plaša arkveida eja uz terasi. Viņa arī izgāja dārzā, un istabu piepildīja elfilona gaisma. Tas izskatījās pēc spokainas dūmakas, kurā bija redzami mēbeļu silueti.
Centrā bija koka va
– Veronija! – viņa kliedza. – Beidzot pasaki man!
Šarvai nosvieda pudeles uz galda un metās man pretī. Viņa griezās starp spaiņiem un va
– Vai tu esi redzējis Adelfu? vai tu runāji? tu dejoji? – Šarvai pļāpāja, palīdzot atsprādzēt korseti.
Tas tik tikko sasniedza manas krūtis. Triecīgs, veikls, kā jau visi elfi, ar zvanošu balsi un blondiem matiem. Daudzi tos izmantoja, lai apbrīnotu tos kā smieklīgus dzīvniekus. Tas ir briesmīgi, viņi nekādā ziņā nebija zemāki par cilvēkiem un bija daudz sirsnīgāki.
– Nāc, Veronija, pastāsti man! – Šarvai čīkstēja.
Es ļoti gribēju padalīties. Bēgšana no Cassien, terases privātums, karsti skūpsti – pēc drūmās dzīves pilī šis šķita neticams piedzīvojums. Bet Šarvai savā prātā bija pusaudze, es neesmu pārliecināts, ka viņai vajadzēja zināt detaļas.
Izģērbusies es iekāpu va
– Ko tu dejoji? Kāda veida mūzika tā bija? Ko Adelfs bija ģērbis? – Jautājumi turpināja birt. «Kādu dienu es arī dejos ballē.»
Šarvai paņēma manas drēbes, bet nenesa tās uz skapi un sāka riņķot pa istabu.
– Es būšu pūkainā kleitā. Un ar augstu frizūru. Un mans partneris būs tik garš, ka viņam būs mani jāvāc.
Viņš ķiķināja un griezās, es dungoju dziesmu un nespēju apspiest smaidu. Šarvai bija burvīga, bet krēslā skaidri bija redzami viņas iegareno ausu silueti. Viņi neļaus viņai iet uz balli, un viņa dejos tikai pie elfu flautas starp savējiem. Cilvēki bija piesardzīgi pret šiem radījumiem. Mēs viņus satikām nesen, kad rūpniecība sāka iznīcināt mežus un viņi devās uz pilsētām.
Šarvajs palīdzēja man iekāpt gultā un aizgāja. Es gulēju, izbaudot klusumu un baidoties atcerēties kaut ko tādu, kas sagraus manus sapņus. Bet viņa neko neatrada: viņi nezināja par Adelfu un mani, un atmiņas par viņa pieskārienu izraisīja aklu prieku. Baidījos, ka mans aizbildnis dzirdēs pat caur sienām, es ieliku roku zem matrača. Tur gulēja grāmata, uz vāka tumsā mirgoja burti: «Mantojuma tiesības». Pils bibliotēkā nekā tāda nebija, nācās melot, pajautāt draudzenei un slepus paņemt viņai grāmatu. Tagad ir skaidrs, kāpēc: aizbildnis uzstāja, ka viņam saskaņā ar likumu ir pienākums mani izprecināt. No rīta izlasīju, ka bez vecāku rakstiska rīkojuma mani nevar piespiest precēties. Bet viņa tur nebija – es redzēju dokumentus. Un dažos īpašos apstākļos jūs varat paņemt savu vecāku mantojumu sev. Tas vienkārši nenorāda, kuras tieši.