Pēdas pagātnē

Meitene atvēra acis un samulsusi teica: "Ak, piedod man, lūdzu," un tad pasmaidīja tik ļoti, ka visa viņas seja iedegās. Cietušais neviļus viņai uzsmaidīja, berzējot savu sasitušo apakšstilbu.

– Vai pazīstat manu vecāko brāli, robežsardzes kadetu Abasu Kusainovu? – viņa viņam jautāja. "Mana māte saka, ka viņš šeit varētu tikt piekauts."

– Kas pazīst Abasu Kusainovu? – kadets skaļi iesaucās.

Izrādījās, ka viņas brālis laukumā nebija, jo viņš ir pirmā kursa students, tajā pašā divīzijā ar Klimu. Meitene pateicās visiem, apsēdās dziļā spārnā un ripoja tālāk. Viņai sekoja entuziasma pilni kadetu aplaudējumi.

Meitene pagriezās un pamāja viņiem atpakaļ.

Ceturtā nodaļa

Uguns

Maksims atviegloti uzelpoja – beidzot bija pienākusi ilgi gaidītā pārcelšana uz savu jauno dienesta vietu. Šī vieta, kā viņš gribēja, bija Tālie Austrumi un konkrētāk, Sahalīnas sala. Pēc Jaungada brīvdienām viņam vajadzētu doties uz Klusā okeāna pierobežas rajonu, Vladivostokas pilsētā. Šī ziņa patīkami mierināja un sildīja viņa dvēseli.

Pēc šķiršanās no sievas viņš tikai sapņoja par aiziešanu, lai kalpotu prom no Alma-Atas. Sahalīnas sala, viņaprāt, bija tieši tāda vieta.

Viņam bija problēmas ar dēlu, Klims bija iedzīvojies, labi mācījās, nodarbojās ar sportu un uzturēja normālas attiecības ar māti. Nu, un visbeidzot, viņam bija draudzene, kas bija ļoti svarīga lieta jaunam vīrietim, kurš atradās kazarmu situācijā.

Maksimam atlika tikai rezervēt biļeti, sakravāt mantas, nosūtīt bagāžu un uzklāt galdu atvadu vakariņām ar draugiem un kolēģiem…

Čekista diena, par ko tik daudz runāja pierobežas skolā, saistībā ar gaidāmo Štirlica ierašanos, aizgāja aizmirstībā. Iemesls tam bija jauni nemieri jauniešu vidū nacionāla mēroga dēļ, bet Karagandā. Kā jau galvaspilsētā, arī tur sāka trakot vairāku augstskolu studenti. Robežskola atkal tika pārcelta uz “Pastāvīgās kaujas gatavības” režīmu…

Klims mierīgi reaģēja uz tēva pārcelšanu, jo šis notikums bija gaidāms. Viņš arī mierīgi reaģēja uz to, ka tik ļoti vēlamā tikšanās ar slaveno kinoaktieru nav notikusi. Vienīgais, kas viņu un viņa draugus apbēdināja, bija tas, ka viņu kurss nespēja piedalīties ekstrēmistu sacelšanās apspiešanā.

Viņus nemaz nesamulsināja fakts, ka slimnīca un medicīnas nodaļa bija piepildīta ar vecāko klašu kursantiem, kuri tika ievainoti un sakropļoti sadursmēs ar ekstrēmistiem. Viņi visi viņu acīs bija varoņi.

Skaidrs, jaunieši, dodiet viņiem iespēju kautiņā ar ienaidnieku nodīrāt dūres, un kā vārdā šis jautājums viņiem nerodas. Galvenais, ka viņiem tas ir OBLIGĀTI! Kā gan lai neatceras Rietumu psihologus Lorencu un Mareju, kā arī viņu domubiedrus, kuri apgalvoja, ka cilvēks pēc dabas ir nikns.

Situācija ar notikušo notikumu vērtējumiem starp virsniekiem bija atšķirīga. Ja sākumā kursa virsniekus, kā arī viņu palātās dominēja kaujiniecisks noskaņojums, tad vēlāk tas krasi mainījās.

Kļuva zināms, ka liela daļa aizturēto jauniešu ar speciālajām automašīnām un autobusiem nogādāti vairākus desmitus kilometru no pilsētas, kur puskaili atstāti laukā sniegā, bet dažiem novilktas bikses. Neglaimojoši vērtējumi lija uz tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.

Vai viņi ir kļuvuši pavisam traki? – visiem gaisā virmoja viens un tas pats jautājums.

– Varbūt tā tomēr ir apmelošana? Vai tiešām mūsu krāšņie likumsargi sasnieguši tik mežonību,” sarunā ar Nikolaju šaubījās Maksims.

Uz ko Nikolajs zinoši iesmējās.

– Kas tur par apmelošanu? Mans onkulis to visu apstiprināja, viņš pat rakstīja par to vēstuli savai vadībai un partijas Centrālajai komitejai. Iekšējā karaspēka karavīri piespieda aizturētos vairākas stundas gulēt uz zemes. Tajā pašā laikā viņi nodrošināja, ka viņi vienmēr pieskaras zemei ar krūtīm, un ikviens, kurš kaut uz sekundi uzdrošinājās pacelt galvu vai pacelt krūti no zemes, nekavējoties saņēma vēl vienu sitienu ar nūju.

– Šausmas! Nav maijs, bet decembris,” sašutis bija Maksims. "Es varu iedomāties naidu, kas piepildīja viņu dvēseles…

– Šāda lopiska uzvedība pret vietējiem mums, krieviem, noteikti nepievienoja mīlestību…

– Tev taisnība, tas neko nepievienoja.

– Starp citu, ko priekšniecība atbildēja tavam onkulim?

Nikolajs pasmaidīja.

"Viņš tika izsaukts uz partijas Centrālo komiteju, un viens no sekretāriem viņam dusmīgi teica: "Kāpēc jūs neatnesāt viņiem savu segu no mājām?"

– Nu šai sekretārei ir purns. Bet viss sākās ar miermīlīgiem saukļiem, kazahi tikai gribēja atcelt svešinieka – Kolbina iecelšanu un viņa vietā ievēlēt kazahu vai vismaz kazahu, par ko viņiem tika pilnībā atteikts.

– Mans onkulis stāstīja, ka tiesībsargājošās iestādes aizturējušas apmēram desmit tūkstošus cilvēku, aptuveni divi tūkstoši kazahu guvuši traumatiskas smadzeņu traumas. Un cik cilvēkus aizveda uz laukiem, cik ņirgājās – Dievs vien zina. Lūk, ko maksāja operācija ar nosaukumu “Blizzard”. Un šis kompartijas CK sekretārs ir snuķis,” ar nicinājumu sacīja Nikolajs. “Viņš izvirzīja šo jautājumu Iekšlietu ministrijas vadībai, lai mans onkulis tiktu atlaists no varas kā neapzināts elements.

– Tavs onkulis laikam uztraucas?

– Ne īsti. Viņš nospļaujas…” Nikolajs pasmīnēja. "Viņš saka, ka vairs nevēlas strādāt šajā valdībā." Patiešām, saskaņā ar Centrālās komitejas norādījumiem pilsētā no krievu vidus tika izveidotas tautas vienības, kuru skaits bija aptuveni desmit līdz piecpadsmit tūkstoši cilvēku. Rūpnīcās viņiem tika ražoti ieroči – armatūras lūžņi, ķēdes, gumijas troses, it kā pašaizsardzībai un aizsardzībai no kazahu huligāniem.

Savā vēstulē, kuras eksemplāru es izlasīju, viņš rakstīja par nepieļaujamību veidot vienības, pamatojoties uz tautību, jo tas var novest pie neatgriezeniskas šķelšanās starp divām brālīgām tautām, kuras daudzus gadus dzīvoja draudzībā un saticībā.

– Labi darīts, tavs onkul. Un labi paveikts mūsu ģenerālim,” piebilda Maksims. “Dzirdēju, ka viņam piedāvāja izvirzīt darbiniekus, kuri atradās laukumā pie CK ēkas, apbalvot ar medaļām “Par izcilību sabiedriskās kārtības sargāšanā”, taču viņš atteicās, uzskatot, ka robežsargiem ir neheroiski izklīdināt savus spēkus. cilvēki ar sapiera asmeņiem.

Nikolaja sejā pārskrēja smīns.

– Viņam piedāvāja medaļas, lai netiktu atjaunoti mums nodarītie materiālie zaudējumi. Ar medaļām ir vieglāk – viņi tās piešķīra un aizmirsa. "Un tātad ir jāmaksā četrdesmit deviņi tūkstoši sešdesmit seši rubļi," viņš sarkastiski iesmējās.

– Kā jūs zināt par šiem bojājumiem?

"Tas viss ir no vienas vietas – no mana tēvoča." Tomēr pietiek par viņu. Pastāsti labāk, kā iet ar tavu dēlu Klimu,” Nikolajs jautāja pirms aizbraukšanas, “iespējams, priecājās, ka neiekļuva putrā un nesasita pa seju ar ķieģeli?”

"Ja es būtu priecīgs…" Maksims iesmējās, "pretējā gadījumā viņš skumst kopā ar draugiem, ka nav saņēmis iespēju izcelties, aizmirstot, ka kaujas laukā var notikt viss…"

– Vai viņam ir draudzene?

Maksims pēkšņi jutās smieklīgs.

"Tu neticēsi, bet manam dēlam svarīgāka ir varonība, viņš kādu laiku aizmirsa par savu draudzeni." "Bet viņa mācās mākslas un teātra institūtā, šajā ekstrēmisma perēklī," viņš pēkšņi satraucās. "Ir gandrīz deviņdesmit procenti vietējās etniskās grupas, ja ar viņu nebūtu notikusi nepatikšanas…

Maksima slēdziens par dēlu bija nepareizs; vakarā Klims ieradās viņa birojā. Viņš izskatījās ārkārtīgi noraizējies.

"Tēt," dēls izpļāpājās no durvīm, "vada komandieris ļāva man aiziet pie jums tikai uz desmit minūtēm, tāpēc klausieties mani uzmanīgi." Es vēlos, lai tu apciemo Dusju un iedod viņai manu vēstuli. Viņa ar prieku to saņems Vecgada vakarā, tajā ir pāris vācu Jaungada uzlīmes. Dusja jau divas nedēļas klusē, man ir slikta sajūta, ka ar viņu kaut kas ir noticis…

– Neuztraucies, dēls. Pirms Jaunā gada pasts ir pārslogots, tāpēc ir problēmas. Starp citu, no kurienes pie jums ieradušās kontrabandas preces? – Maksims jautāja.

– Toļiks man uzlīmēja uzlīmes, viņa brālis dien Vācijā, padomju karaspēka grupā.

"Ah-ah," sacīja Maksims, "tur ir daudz tik labu lietu." Demobilizētajiem karavīriem, kuri dienēja Vācijā, uzlīmes ir cienījams atribūts.

– Un brālis arī Toļikam atsūtīja pildspalvu ar kailas meitenes ģērbšanos un izģērbšanos. Smieklīgi! Viņš man tikai rādīja, jo baidās, ka viņam to atņems. Viņi teiks, ka tas nav atļauts…

"Un viņi teiks pareizi," tēvs pasmīnēja.

– Kad tu nodosi vēstuli Dusjai?

"Es šodien došos pie viņas." Vai viņa ir “Kompotā”, Yablochnaya ielā?

"Jā," Klims smējās, viņa tur dzīvo, viņas mājas numurs ir 21…

Tumšajās decembra debesīs viens pēc otra zibēja signālraķetes, ar dzeltenu gaismu apgaismojot privātmājas dzīvojamajā sektorā, ko tautā dēvē par “Kompotu”, jo tās ielās nes augļu nosaukumus: Jabločnaja, Grušova, Vinogradnaja…

Trīs jauni puiši, ģērbušies melnos aitādas kažokos, ar paceltām apkaklēm un pār acīm novilktām cepurēm, atvēra vārtus un apņēmīgi iegāja kādas mazas mājas pagalmā.

Necaurredzamo tumsu pagalmā kliedēja tikai uz staba karājoša vientuļa ielas luktura gaisma un dzeltenas gaismas strēmeles, kas sūcas pa mazo šķībo logu koka slēģu spraugām.

Viens no nelūgtajiem viesiem saliektām kājām pielīda pie loga un uzmanīgi ieskatījās vienā no slēģu plaisām.

"Es redzu divas sievietes," viņš ātri sacīja.

– Izskaties labāk. Viņiem vajadzētu būt trim,” caur sakostiem zobiem nomurmināja viņa līdzdalībnieks.

– Nē, viņi ir divi…

"Tātad trešajam ļoti paveicās," viņš ļauni iesmējās…

Mājā patiešām bija divas sievietes – Dusja un viņas māte Jeļena Feliksovna Tobolskaja. Vecmāmiņa Matrjona Iļjiņična, kuru Dusja sauca par “veco māti”, saslima un vairākas dienas atveseļojās pilsētas slimnīcā.

Sievietes sēdēja pie galda un gatavoja klimpas Jaunajam gadam. Kaktā skaļi tikšķēja vecs vectēva pulkstenis.

Dusja jau otro nedēļu izlaida nodarbības institūtā pēkšņās "etnisko grupu" agresijas dēļ pret viņiem, kā viņa un viņas draudzene Alla savā starpā sauca kazahu studentus. “Etniskās piederības” viņu institūtā veidoja pārliecinošu vairākumu, taču tas viņus netraucēja, bet, kā izrādījās, tikai pagaidām – līdz “Želtoksanas” sākumam.

Institūts vienas nakts laikā pārvērtās par niknu cilvēku kaislību jūru. Tās gaiteņos parādījās pieauguši vīrieši, kurus ieskauj vecāko klašu skolēni, kuri acīmredzami nebija skolotāji. Viņi visi kaut ko dusmīgi kliedza kazahu valodā un kaisīja skrejlapas ar kareivīgiem aicinājumiem.

Pēc dažām stundām kursa biedru rokās nez no kurienes parādījās metāla tapas un ķēdes, ar kurām viņi izaicinoši vicināja, metot jēgpilnu skatienu uz krievu tautības studentiem. Viņu sejas dega dusmās, un viņu acis bija neprāta pilnas…