Страница 4 из 17
Viens dosies aprūpēt mazuli, otrs – pieaugušu mīļoto. Un sabiedrība nosodīs abus. Viens no tiem bija par bērna audzināšanu bez tēva. Otrais par to, ka nestrādā un nerūpējas par mammu. Viņa tevi dzemdēja, audzināja, tāpēc esi laipns, tagad pieskati viņu līdz mūža beigām, lai kas arī nenotiktu un lai cik grūti tev būtu, nežēlo un nesūdzies.
Kamēr pats nomirsi, rūpējies un pabaro savu māti.
Vai ir pareizi upurēt sevi vecāku labā? No vienas puses, viņi mums deva dzīvību, un mēs esam par viņiem atbildīgi. Turklāt lielākā daļa mīl savus radiniekus un dažreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzīvības dēļ.
Vai varbūt nevajadzētu likt uz meitas mīlestības altāra visu: personīgo brīvību, radošumu, mīlestību, ceļojumus, pašrealizāciju?
Vai tad cilvēks nav dzimis, lai vispirms nodzīvotu savu dzīvi, un vai vecākiem dzīvē nav svarīgākais redzēt savus bērnus laimīgus?
Vai tas ir normāli? Katrs domā savādāk. Katram ir sava patiesība.
Protams, viss ir atkarīgs no naudas, un, ja jums tā ir, varat samaksāt par auklītēm un aprūpētājiem, vai arī varat nosūtīt uz labu, dārgu invalīdu internātskolu. Nauda ir brīvība, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzīve kļūst vieglāka, un ēdiens ir saldāks.
"Eh, vai man vajadzētu nopirkt loterijas biļeti?" – Andželīnas prātā iešāvās doma, kad viņa gāja garām kioskam ar rakstāmpiederumiem. “Neesiet stulbi! Kad kāds ir laimējis šajās loterijās? Tā ir tikai krāpšana, muļķu maldināšana, ”viņa pati atbildēja un gāja tālāk, sānis skatīdamās uz pārdevēju, it kā uz tautas ienaidnieku.
"Nekas, tuvojas brīvdienu sezona, es iešu pludmalē pārdot gleznas. Varbūt šogad man paveiksies un nedaudz nopelnīšu, citādi mammas pensijas pārtikai knapi pietiek. Pirms sezonas sākuma uzgleznosu pēc iespējas vairāk gleznu, par dažādām tēmām un gaumēm. Žēl, ka nav laika radošumam."
Tā Andželīna gāja, galvu uz leju, pa asfaltu, saplaisājušu un caurumiem klātu, kas jau bija piepildīts ar lietu, kas sajaukta ar netīrumiem, un pārvērtās melnās peļķēs. Dažas no tām bija diezgan dziļas un apjomīgas.
Ejot apkārt, veikli manevrējot starp tām, lai nejauši neuzkāptu uz kājas un nesamirktu, Andželīna gāja, lēkdama pāri rievām ar ūdeni, iegrimusi domās.
Starp citu, Andželīna bija sapņotāja un mīlēja fantazēt un vienkārši domāt, vai viņa bija viena pati ar sevi. Un šoreiz, domājot par kaut ko savu, viņa gāja, neko apkārt nemanot, līdz ietriecās no cilvēka veidotā sienā.
– Skaties, kur tu dosies. Vai tu esi mākoņos? – jaunietis iesaucās.
Andželīna pacēla skatienu un ieraudzīja Dimku, ar kuru kopā mācījās līdz devītajai klasei tuvējā vidusskolā.
Dimka bija cirtaini blonda, dzīvespriecīga un labsirdīga. Vienmēr ar humoru un jokiem viņš bija līderis visos uzņēmumos un arī klasē.
Andželīna bija maza kautrīga meitene un tikpat domīga kā tagad. Vienmēr sevī viņa gandrīz nevienu neielaida savā pasaulē.
Bet Dima spēja sasniegt savu noslēgto, neatkarīgo sirdi. Viņš vienmēr lika viņai smieties ar saviem jokiem. Un tā kā smiekli ir labākais relaksētājs visam nopietnajam, puiši ātri atrada kopīgu valodu. Viņš jokoja – viņa izplūda smieklos. Tiesa, bērnu draudzība toreiz neizdevās. Vai nu puisis baidījās atklāti runāt par savām jūtām, vai arī Andželīna nedeva viņam iespēju.
– Čau, Dim.
– Sveiks, kādu laiku neesmu tevi redzējis. Kas notiek? Neprecējies?
– Nē, es tevi gaidu. Ha.
"Es vienmēr zināju, ka man nav līdzvērtīgu. Tādu foršu vīru kā es neatradīsi. Varbūt kādreiz aiziesim pastaigāties? Vai arī ejam kaut kur?
– Aiziet. Kur mēs iesim?
– Ja vēlies, varam atnākt pie manis, iedzert tēju un atcerēties skolas laikus.
– Nāc, es zinu, kāpēc tu mani sauc uz mājām.
"Paskatieties paši, tad jūs nožēlosit, ka palaidāt garām šādu vīra kandidātu."
– Jā, protams, es to nožēlošu. Labi, man ir darbs, man jāskrien. Čau!
– Čau, topošā sieva! – smejoties, neapgriezies, puisis, kā ierasts, rādot savu slaucamo gaitu, devās virzienā, kurā devās.
Andželīna kādu brīdi stāvēja, iztaisnoja melno rokassomu uz pleca un iegrima savā vienkāršajā ikdienas gaitās.
"Es patiešām vēlos pārmaiņas. Globāli. Rīt pamosties – un viss apkārt ir savādāk. Visi cilvēki ir skaisti ģērbušies, kopti un laipni. Mājas ir jaunas celtnes, ceļi gludi, gaiss tīrs. Es ļoti gribu ceļot. Brauciet uz siltajām zemēm, lai sasildītos no krievu aukstuma. Lielākā daļa vietējo iedzīvotāju nekad nav bijuši ārzemēs. Ieskaitot mani. Es gribētu redzēt Venēciju, braukt ar kanoe laivu pa Lielo kanālu, starp majestātiskām senām pilīm, siltu vēsmu, kas pūš sejā, un priekam nav robežu. Tas ir mans sapnis – apmeklēt Itāliju, uz skaisto pilsētu uz ūdens – Venēciju. Es darīšu visu, lai šis sapnis piepildītos.
Gudri cilvēki saka: "Sāciet ar sevi!" Sakopiet, nekur nemetiet atkritumus, iestādiet kokus un iekopjiet savu pagalmu. Jā, tas ir tas, ko es daru, gandrīz. Lai to izdarītu, visiem ir jāmēģina, viens šajā jomā nav karotājs. Bet lielākajai daļai ir vienalga. Varbūt tā ir šāda audzināšana, vai varbūt tā ir cūcība asinīs?
Tautu nevar mainīt, tā ir bijis vienmēr un tā būs. Un šī atziņa, ka neko nevar mainīt, ir biedējoša. Atliek tikai viens – pierast, pielāgoties, lai tikai izdzīvotu. Nu ko, turpināsim savu dzīvi. Vai arī pastāv?