Страница 2 из 16
2 nodaļa
Es pamodos uz zemes, guļot uz kādas takas; abās celiņa pusēs bija augsti koki, kuru vainagi, gandrīz pieskaroties viens otram, izveidoja caurspīdīgu arku virs manis.
Lapas klusi čaukstēja, un kaut kur pat varēja dzirdēt dažu putnu saucienus.
Es pacēlu galvu un centos piecelties sēdus, uzmanīgi taustot galvu – tā šķita vesela, lai gan ļoti reiba galva.
Man likās, ka manas rokas kustās, es piecēlu tās pie acīm – kaut kādas dīvainas, ļoti garas aproces no zaļa auduma, kā samta. Cimdi pieguļ rokām kā otra āda – bēši, plāni, ar skaistu izšuvumu…
Apsēdos un paskatījos uz savām kājām – tās bija sapinušās garas kleitas apakšmalā no tāda paša samta auduma, likās, ka zem kleitas ir arī kaut kādi balti apakšsvārki, kājās kājās bija augsti ādas zābaki ar mežģīnes…
Es pakratīju galvu un… Dievs, mani mati nokrita zem pleciem!
Pirms atvaļinājuma uzdāvināju sev īsu bobu, lai nemocītu ar matiem?!
Man blakus uz ceļa gulēja cepure ar spalvu un plīvuru…
Vai es esmu dzīvs vai vairs neesmu?
Kur es esmu?
Kas notika ar mani?
Atskanēja stutēšana, suņu riešana un balsis…
Zirgi – vai zirgi? – parādījās ap līkumu. Es nekad tos nesapratu! – jātnieku nēsāšana, kuri apmainījās satraukti saucieniem.
Aiz viņiem brauca rati, un mazliet tālāk skraidīja skaisti, liesi suņi, ātri un ļoti skaisti.
Suņi pieskrēja pie manis pirmie, es aiz bailēm aizvēru acis, gaidot ļaunāko, bet pēc sekundes sajutu karstu elpu un slapjas mēles uz savas sejas.
Tātad suņi nevēlas mani sāpināt? Šķiet, ka viņi mani pazīst un pat jūt līdzi – katrā ziņā viņiem astes luncināja ļoti draudzīgi.
Jātnieki apturēja zirgus, izlēca no segliem, aplenca mani, apbēra ar jautājumiem: kā es jūtos, vai esmu nopietni ievainots, vai esmu salauzusi kāju vai roku?..
Svešie mani uzmanīgi pacēla no zemes, viens rūpīgi iztaisnoja manu garo kleitu, cits pasniedza cepuri, bet pārējie aiz rokām veda pie britzkas vai karietes – man nav ne jausmas, kā sauc šos vaļējos ratus, esmu redzētas tikai filmās – tas apstājās no attāluma.
Karietē – ratos? grozs? – bija iejūgti divi pelēki zirgi, kurus vadīja īsts kučieris, ģērbušies kā kaut kāds mākslinieks: smuks mētelis, bļodas cepure, baltas zeķes un kurpes ar sprādzēm.
Viņi mani uzcēla uz pakāpieniem, es apsēdos uz ērta sēdekļa, zem muguras un elkoņiem rūpīgi tika novietoti spilveni ar izšuvumiem un pušķiem stūros.
Tālāk uz kabrioleta pakāpiena uzlēca jauns vīrietis skaistā uzvalkā un jautrā beretē. Jauneklis pieskārās dandy kučiera plecam – un mēs devāmies ceļā.
Pēc apmēram piecpadsmit minūšu nesteidzīgas braukšanas mūsu kariete izbrauca uz līdzena, taisna ceļa, kas veda uz lielu māju.
Jātnieki auļoja pēc, suņi metās malā, nepārprotami apmierināti par visu šo piedzīvojumu, mans ceļabiedrs, stāvēdams uz karietes kāpnēm, nemitīgi pļāpāja, stāstot, kā es visus pārbiedēju, cik viņi bija satraukti, kad mans zirgs skrēja mājās bez jātnieks – tas ir, es, kā viņi visi metās mani meklēt, kā dzirdēja kaut kādu pērkonu tālumā, bet paldies dieviem, negaisa nebija…
Klusībā klausījos, mēģinot aptvert šo absurdo situāciju – viņi mani pazīst, man ir zirgs, esmu kādā filmā no pagājušiem gadiem, dodos «mājās»…
Kur, kam, ko darīt?…
Mēs piebraucām tuvu mājai ar lielu terasi, kas klāta ar skaistiem augiem.
Sievietes izskrēja no mājas, ģērbušās garās kleitās un kaut kādās cepurēs, vienai ap vēderu bija apsēts priekšauts.
Viņi atmeta rokas, vaimanāja un arī skaidri zināja, kas es esmu!
Viņi atkal satvēra mani aiz rokām un veda cauri vairākām istabām, līdz ieveda istabā ar lielu gultu zem caurspīdīgas nojumes.
Divas meitenes pielēca pie gultas un sāka veikli pūkot spilvenus, taisnot palagus un glāstīt skaisto segu.
Trešā meitene sāka mani izģērbt, viņa novilka zābakus, cimdus, atpogāja manas kleitas āķus, kas nokrita uz kājām, tad meitene kaut ko atšķetināja no aizmugures – un uzreiz kļuva vieglāk elpot.
Korsete, es sapratu, tikmēr meitene atraisīja mana apakšsvārku jostu un novilka man zeķes.
Paldies, ka vismaz pametāt bikses!
Tad viņa man uzmeta kādu plānu kreklu.
Cita meitene atnesa skaistu baseinu un ūdens krūzi. Es nomazgāju seju šajā baseinā, un viņi man iedeva mīkstu drāniņu, lai nožūtu.
Visu šo laiku meitenes pļāpāja bez pārtraukuma, viņu pļāpāšana nemaz netraucēja visu izdarīt ātri un veikli, mamma teiktu: «autopilotā»
Tiklīdz atcerējos par mammu, pilotiem, lidmašīnām, man reiba galva, es šūpojos, viņi mani ļoti uzmanīgi pacēla un nolika gulēt.
Spalvu gulta bija mīksta, spilveni sulīgi, sega maigi spieda manu nogurušo ķermeni, es aizmigu.
Es nezinu, cik ilgi es gulēju. Varbūt es gulēju vairākas stundas vai varbūt pat pāris dienas?…
Atvērusi acis, es paskatījos apkārt, cerot, ka viss notikušais ir tikai sapnis. Nē, diemžēl tas viss bija pa īstam.
Logs bija nedaudz atvērts, aizkari viegli plīvoja, no ielas bija dzirdamas kādu balsis, suņu rejas un zirgu kaukšana.
Istaba, kurā es gulēju, bija iekārtota ceriņu-ceriņu toņos – aizkari, paklāji, gleznas pie sienām, pat ziedi vāzēs, viss maigi violets un lavandas.
Atklāti sakot, man patika šīs istabas apdare, es pati izvēlētos šādus toņus savai guļamistabai.
Gaišā koka mēbeles bija jaukas un mīļas, atzveltnes krēsli un krēsli bija apvilkti ar audumu ar ziliem un violetiem ziediem.
Arī gultas veļas audums bija maigi ceriņu krāsā un patīkami smaržoja pēc lavandas.
Atmetu segu, piecēlos kājās, likās, ka reibonis ir pārgājis, un nišā pie loga ieraudzīju skaistu tualetes galdiņu ar lielu spoguli. Piegāju pie spoguļa un, lai nekliedzu, sāpīgi iekoda man plaukstā.
Galu galā no spoguļa uz mani skatījās cita sieviete – ne es!