Страница 10 из 16
10 nodaļa
– Agnes, vai tu atzīsti savu vainu? – resnais svētums tievā balsī iesaucās.
– Nē! Tā ir kļūda, šausmīga kļūda! Kāds mani apmeloja! Es neko nezinu un nekad neesmu zinājis par kādu burvestību! Es jautāju jums, ticiet man, es ne pie kā neesmu vainīgs,» es centos runāt mierīgi un pārliecināti.
Bet likās, ka mani vārdi nevienu neinteresēja. Svētums vēlreiz sita pa spārnu un sacīja:
«Es ieplānoju pirmo pratināšanu rīt, tā notiks rītausmā.» Aizved viņu prom!
Viņi atkal sāpīgi iegrūda mani mugurā, izvilka no zāles un veda pa to pašu ceļu, pa kuru bijām gājuši iepriekš.
Un tagad es jau esmu savā cietumā, sēžu uz matrača un mēģinu domāt par situāciju, savest kopā, mēģinu ieskicēt rīcības plānu. Godīgi sakot, izrādās slikti…
Es nezinu, cik daudz laika pavadīju domāšanai. Es sapratu, ka no manis nekas nav atkarīgs, es nevaru šiem cilvēkiem neko pierādīt, es nesapratu, par ko viņi runā, ko viņi vēlas no manis…
Es nezinu, kāda veida reliģija vai kults viņiem ir – par laimi vai diemžēl par tādu nekad neesmu dzirdējis… Manas domas skrēja, bet šķita, ka man nav izejas. Es domāju, kas notiks ar Kamilu? Nabaga puika, vai šis stāsts viņu ietekmēs?..
Acīmredzot iestājās nakts, kļuva tumšāks, nodzisa viena no lāpām.
Pēkšņi koridorā atskanēja soļi, tie bija piesardzīgi un ļoti klusi – tas nepārprotami nebija gājis apsargs.
Klusa balss man uzsauca:
– Agneses kundze, vai jūs esat šeit?
Es steidzos uz bāriem:
– Kas tas ir?
Figūra pienāca tuvu stieņiem un izstiepa rokas, es ieraudzīju Vereti bālo seju.
Tieši to es nemaz necerēju ieraudzīt! Bet es priecājos par jebkuru cilvēku no šīs mierīgās dzīves.
Es saspiedu viņas rokas:
– Vereti, kā tu te nonāci? kā iet Kamilam? Kā klājas mājā?
– Agneses kundze, paldies dievam, jūs esat dzīva! Luiss, mūsu kučieris, man palīdzēja, viņa jaunākais brālis šeit kalpo par apsardzi, un viņš ielaida mani pie jums, lai gan ne uz ilgu laiku. Tagad klausieties mani uzmanīgi. Rītvakar mēs centīsimies tevi dabūt ārā no cietuma. Draugs ieradās pie Kamila kunga, viņam ir lieliski sakari, un viņi gatavo plānu. Lai kas arī notiktu rītvakarā, tev klusi jāizpilda viss, ko tev saka un jādara viss kā likts – galvenais necelt traci! Uz spēles ir daudz! Ļoti lieli cilvēki riskē ar savu dzīvību. Agneses kundze, pagaidiet, dārgā.
– Vereti, mīļā, paldies! Lai Kamils neriskē! Galvenais, lai viņam nekas nenotiek! Un aizmirsti par dāmu – tev es esmu tikai Agnese.
Vereti pēdējo reizi paspieda manu roku un klusi pazuda tumšajā gaitenī.
Es stāvēju un atkārtoju sev katru viņas vārdu. Rītvakars! Viņi domā par mani, rīkojas, paldies, mīļie! Es pasmaidīju – un pat dīvais kučieris cenšas man palīdzēt!
Pēkšņi man palika auksti – no rīta vajadzēja pratināt! Kā tas būs? Ko darīt, ja es nevaru izturēt šo procedūru? Varbūt mani pērs vai iebāzīs galvu ūdens mucā?..
Es atcerējos, ko bērnībā teica mana mīļotā vecmāmiņa: «Cilvēks var izturēt visu!» Ko darīt, ja vecmāmiņa paredzēja, ka pēc daudziem gadiem viņas mazmeitai būs jāiztur un jāpārvar šādas mokas?
Man acīs saskrēja asaras. Es nemēģināju viņus apturēt – kad tu raudi, tava sirds kļūst vieglāka.
Tā bija manas dzīves satraucošākā nakts. Es negribēju, lai nāk rītausma – katra mana dzīsla trīcēja no bailēm, no otras puses, es no visas sirds gaidīju rītvakaru, jo viņi solīja man palīdzēt!
Bet laiks plūst neatkarīgi no mūsu domām, bailēm un vēlmēm.
Tika iedegta otrā lāpa – sākās jauna diena.
10.
Steidzīgi nogludināju matus un mēģināju tos glītāk sasiet ar lentīti, ko biju noplēsusi no apakšsvārkiem. Es saslapināju acis, izlietoju ūdeni no dzeršanai paredzētas krūzes, apsēju ap pleciem šalli un sāku gaidīt savus mocītājus.
Pašos dvēseles dziļumos bija neliela cerība, ka tas viss kaut kā atrisināsies, ka cilvēki, kas mani nopratinās, sapratīs, ka es neesmu ne pie kā vainīgs un atlaidīs, labi, varbūt uzliks naudas sodu vai, sliktākajā gadījumā atņemt man īpašumu…
Soļi, stieņu šķindoņa, mani atkal veda pa gaiteņiem, kājas sapinušās, deniņi dauzījās, sirds dauzījās.
Šodien viņi mani aizveda uz citu istabu. Tā arī bija liela, bet vēl drūmāka – bez audumiem, dekorācijām, lāpām pie sienām un liela koka un čūskas glezna. Acīmredzot tie ir kaut kādi kulta tēli. Zāles stūros stāvēja cilvēki, ģērbti garos melnos halātos, kapucēs un melnās maskās.
Gara auguma vīrietis, arī melnā, stāvēja zāles centrā, taču viņa halāts bija nedaudz īsāks un tikko sniedzās līdz ceļiem. Viņa maska klāja tikai sejas augšdaļu, mati bija vai nu ar mazu vāciņu, vai ar melnu pārsēju. Viņa rokās bija cimdi.
Stūrī atvērās durvis un ienāca man jau pazīstams rūķis. Viņš ātri piegāja pie garā vīrieša – viņu duets būtu izskatījies smieklīgi, ja ne apstākļi, kādos notika visa šī darbība.
Divi kalpi pielēca un izvilka rūķim krēslu. Viņš svarīgi apsēdās un ierunājās:
– Es jautāju pēdējo reizi! Vai jūs, Agnes Caroline Letimore Mertier, atzīsit savu vainu?
Es pakratīju galvu. Viņš pamāja lielajam puisim, kurš pienāca pie manis, ar smalku kustību izvilka no jostas lielu metāla āķi, iekāra to manas kleitas kaklā un asi pavilka. Audums sprakšķēja, kleita atkrita vaļā, es sāku šņukstēt… Rūķis ātri pielēca man klāt un ar savu kruzaino pirkstu pabāza man krūtīs:
– Kā jūs izskaidrojat šo raganas zīmi? – viņš iekliedzās savā zemiskā balsī.
Es paskatījos uz tumšo dzimumzīmi uz mana pleca; tā izskatījās pēc traipa. Dievs, es nekad nedomāju, ka šis kurmis var novest pie tādām sekām!
«Tā nav raganas zīme,» es šņukstēju, mēģinot aizsegt savu kailumu ar saplēstu kleitu, «bet tikai dzimumzīme, tā var būt jebkuram!»
– Nē! – zemiskais ķēms nospļāvās. «Šī vieta ir raganas zīme!» Mēs izkratīsim un izsitīsim no tevis atzīšanos, tad sadedzināsim uz sārta un izkaisīsim tavus pelnus vējā!
Mans prāts atteicās pieņemt visas šīs muļķības, mans redze aptumšojās, manas ausis bija aizsprostotas, un es iekritu glābjošā tumsā.
Es pamodos no aplietas ar ledus ūdeni. Rūķis smagi elpoja, viņa veselība, iespējams, pievīla, viņš bija noguris, nabadziņš.
Viņš izdvesa, pagriezies pret lielo vīrieti:
– Pratināšana ar neobjektivitāti būs rīt. Šodien man jāatpūšas.
Un viņš pamāja sargiem:
– Noņemiet to.
Viņi mani aizvilka uz kameru. Tur es nokritu uz matrača un rūgti raudāju.
Laiks ritēja lēni, minūtes ripoja stūrainos kubos, it kā tās mēģinātu pieķerties visam, ko ceļā sastapušas.
Nezinu, cik ilgi pavadīju pusaizmirstībā, bet tad atskanēja klusi soļi, restes šķindēja, tumšās drēbēs ietīti cilvēki ienāca manā cietumā, ietina mani siltā apmetnī vai apmetnī, uzmanīgi pacēla un nesa. ļoti ātri…
Tagad es jau jūtu svaigo vēju, dzirdu klusas balsis, zirgu kaukšanu, viņi nogulda mani uz mīkstiem spilveniem, ratu durvis aizveras, mēs skrienam prom no šīs briesmīgās vietas – nav svarīgi, kur, svarīgi ir tas, ka es Es vairs neesmu cietumos, es atkal krītu tumsā, bet tagad esmu mierīgs.
Esmu brīvs, esmu ar draugiem.