Страница 12 из 13
Viesmīlis, kurš aizdomīgajam pārim atnesa uzkodas un dzērienus, no privātās telpas neizgāja. Šķiet: tā kā tu esi parasts viesmīlis, tad, jābrīnās, ko tu tur tik ilgi dari? Sakārtoja uzkodas, novēlēja apmeklētājiem labu apetīti – un turpiniet pildīt savus tiešos pienākumus. Bet tiklīdz viņš iegāja istabā, viņš turpināja tur uzturēties. Protams, Mārtīna uzmanību tas neizvairīja. «Apspriežoties, kormorāni! – viņš domāja. «Tas nozīmē, ka viņi ir viens uzņēmums!» Šķiet, ka Pavlina domāja par to pašu. Viņa pamanīja arī viesmīļa dīvaino uzvedību.
Atkal noskanēja zvans, un restorānā ienāca pats Mašarins divu bruņotu karavīru pavadībā. Tas tika iepriekš saskaņots. Mazharinam bija jāattēlo militārās patruļas vadītājs. Iegājis zālē, viņš nesteidzīgi paskatījās apkārt. Viesmīlis nekavējoties pieskrēja viņam klāt, bet Mašarins tikai pamāja ar roku un devās uz galdu, pie kura sēdēja Martynoks un Pavļina.
– Tavi dokumenti! – Mašarins teica apzināti skaļā balsī, uzrunājot Semjonu.
– Lūdzu! – tikpat skaļi atbildēja Martynoks, izņēmis no krūšu kabatas dokumentus un pasniedzot tos Mašarinam.
Mašarins izlikās, ka pārbauda viņam iedotos dokumentus, un tikmēr klusi uzmeta skatienu Semjonam.
«Te viņi ir,» Semjons čukstēja, smaidīdams gaviļnieka bezrūpīgo smaidu. – Un viesmīlis arī ir ar viņiem. Viņi apspriežas.
– Viss ir kārtībā! – Mašarins teica tikpat skaļā balsī, iedodot dokumentus Mārtinam. – Es lūdzu jūs, biedri leitnant, nepalikt vēlāk par noteikto laiku! Un par to, – viņš norādīja uz degvīna pudeli, – esiet arī uzmanīgs. Atcerieties, ka esat padomju virsnieks!
– Es paklausu! – teica Martinoks.
Mazharins kopā ar karavīriem atstāja restorānu.
«Viņi būs tuvumā,» Semjons sacīja Pavlinai. – Citādi nekad nevar zināt…
«Es to sapratu,» Pavlina atbildēja un iesmējās tievā balsī. – Nu, vai es varu izlikties?
– Ar katru reizi paliek labāk un labāk! – Martynoks uzmundrinoši teica.
* * *
Viesmīlis pameta privāto istabu tieši pēc astoņpadsmit minūtēm – Martynoks šo faktu atzīmēja īpaši uzmanīgi. Un vēl pēc sešpadsmit minūtēm vīrietis un sieviete iznāca ārā. Viņi klusēdami devās uz restorāna izeju.
– Uzmanību! – Martinoks čukstēja.
– ES redzu! – Pavlina atbildēja tikpat īsi.
Semjons pamāja ar roku, aicinot pie sevis viesmīli. Viņš pieskrēja pie galda, Semjons, neskaitot, ielika rokās naudu un kopā ar Pavlinu arī devās uz izeju.
«Virsnieks tik drīz aiziet…» sacīja viesmīlis.
«Ko mēs varam darīt?» Semjons nopūtās. – Vai jūs redzējāt, ka šeit ieradās militārā patruļa?
– O jā! – viesmīlis atbildēja.
«Viņš ir tas, kurš sabojāja visu svētku prieku,» Semjons aizkaitināts saviebās. – Velni atnesa…
– O jā! – viesmīlis atkārtoja. – Bet virsnieks ar savu daiļo dāmu pie mums ieradīsies citreiz?
«Noteikti,» Semjons atbildēja.
Ārā bija tumšs, bet dega blāvas laternas, kas tik tikko kliedēja tumsu. Mārtins paskatījās apkārt. Tā bija gandrīz pamesta. Pretī ieejai restorānā, ielas otrā pusē, ar vienaldzīgu skatienu stāvēja vīrietis, kas neskaidri atgādināja kādu strādnieku, kurš bija spēlējies.
«Ahh…» teica Pavlina.
«Jā, jā,» Semjons apstiprināja. – Šis ir mūsu Kirils. Gaida viesmīli.
Tas pats pāris attālinājās pa ielu. Desmit soļu attālumā viņai sekoja vīrietis. Tas, protams, bija Jans Kičaks. Nedaudz pagaidījuši, Semjons un Pavļina sekoja tajā pašā virzienā. Tajā pašā laikā Semjons apskāva Pavlinu ap vidukli.
– Ko, vai tas arī ir vajadzīgs? – Pavlina aizdomīgi jautāja.
– Kas tieši? – Semjons jautāja, lai gan lieliski saprata, kas tika teikts.
– Nu, apskauj…
– Ak, šis! Protams, ka vajadzētu. Bez neveiksmēm. Spriediet paši: kurš mūs turēs aizdomās, ja mēs staigāsim apskāvienos? Viņi domās, ka esam parasts pāris. Padomju virsnieks un…