Šķērsielas

Mani iegrūda viesu guļamistabā, pēc kā Koša mēģināja iziet, bet es satvēru viņa kreklu, skatoties viņam acīs no apakšas.

– Man ir bail… bail! – viņa lūdzās, it kā cerot saņemt no viņa kaut kādu atbalstu.

– Nomierinies, Elizaveta Andrejevna.

Viņš mēģināja mani atraut no sevis, bet es saspiedu pirkstus vēl ciešāk, kliedzot skaļāk:

– Baisi! Vai tu šo saproti?

Koša pieliecās un sausi atkārtoja:

– Nomierinies. Un tev nekas nedraudēja. Sliktākais, kas ar tevi var notikt, ir tad, ja Ivans Aleksejevičs no tevis šķirsies. Tad tu kļūsi histērisks.

Un tajā brīdī es ļoti šaubījos, ka tas ir sliktākais. Viņš palika dažus centimetrus no manas sejas, pacietīgi gaidot, kad es satveršos un atlaidīšu pirkstus – iespējams, viņš negribēja vai nebija pilnvarots lietot pret mani spēku. Uzticīgs saimnieka suns, izpilda pavēles un nemierina histēriju. Viņš ir jauns, tikai piecus gadus vecāks par mani, ne pats izskatīgākais, nedaudz neregulārs, nesmaidīgs, īsi tumši mati, garš kakls ar asu Ādama ābolu. Par skaistām var saukt tikai brūnas acis, ja tās nebūtu tik vienaldzīgas. Es ļaušu jums pārtraukt to, ka Koša nekad nesmaida – mana bezsirdīgā vīra bezsirdīgā ēna. Viņam pat nav vārda, tāpat kā daudziem Morozova bandītiem, un Ruslans nebija no zila gaisa pārdēvēts par Koščeju.

Man ar grūtībām izdevās pārvarēt krampjus un atvilkt pirkstus. Stāvēt viņam blakus bija ne mazāk nepatīkami kā tagad atgriezties savā guļamistabā.

Nākamajā rītā Vaņa lūdza piedošanu, mēģināja kaut ko paskaidrot un pārliecināja mani par to pašu, ko Koša teica vakar: viņš ir vainīgs pie manis tikai tāpēc, ka mani biedēju. Bet neviena gnīda man nebūtu pieskārusies, citādi viņu nevarētu saukt par Ivanu Morozovu.

Ilgu laiku biju apātijā, bet ar laiku viss pāriet. Arī šis notikums tika aizmirsts, un turklāt nekas tāds nekad vairs neatkārtojās manu acu priekšā. Bet tieši tajā vakarā es beidzot sapratu, ar ko tieši esmu apprecējusies. Un man ir ļoti paveicies, ka Ivans Morozovs, kurš visbiežāk ir aizņemts ar biznesu un neromantisks, manī redz tikai “savu meiteni”, nevis ienaidnieku.

Un gadu vēlāk viss sāka uzlaboties – Ivans devās politikā. Viņš man teica, ka ir pienācis laiks doties pasaulē, un viņš ir izcils vadītājs – kāpēc gan neizmantot viņa talantus? Toreiz mani ļoti iedvesmoja – daudz vairāk gribēju būt politiķa sieva, nevis noziedznieka sieva. Pat apsardze mūsu mājā tika daļēji nomainīta – un tagad es biežāk redzēju puišus formālos lietišķos uzvalkos, kuri neradīja iespaidu par cilvēkiem, kuri tikko pametuši cietumu. Koša nekur nav pazudusi, bet ar Košu Vaņa dosies vai nu uz Ķīnas narkotiku midzeni, uz elles bezdibeni, vai uz politiku. Bija skaidrs, ka vienā naktī viss nemainīsies, taču labi, ka vismaz iezīmējās kāda tendence – tomēr arī Ivanam Morozovam pirmo reizi mūžā bija vajadzīga reputācija, lai iekarotu viņam jaunu tirgu.