Страница 2 из 21
– Lai tā būtu. Un manai mazajai Tiallai būs iespēja audzēt augus un palielināt ražu – arī, jūs zināt, noderēs veiksmīgā laulībā. Nedomājiet, ka esmu ar tukšām rokām un ieguldu kaut kādu summu. Bet atteikuma gadījumā es nevilcinos atcerēties savu titulu.
– Vai jūs ieguldāt? – pēkšņā nekromanta noskaņojuma maiņa sagrāva manas cerības.
– Man tas patīk. «Summa,» tēvs netieši atkārtoja.
Un uzreiz pēc tam mans liktenis bija uzreiz aizzīmogots. Tagad Čoleta kungs pats sāka meklēt iespējas mani nekavējoties izmitināt. Viņš iedeva manam tēvam papīrus, kurus viņš ar prieku sāka pildīt, un atkal piecēlās kājās un nāca man tuvāk:
– Tātad, Genzārijas Tialla?
Jautājums bija tik stulbs, ka es tikai stulbi pamāju. Nekromants izspieda gandrīz labestīgu smaidu:
– Apsveicam ar stāšanos Augstākajā maģijas akadēmijā! Bet mums ir jānosaka fakultāte, kurā jūsu spējas tiks atklātas maksimāli. Ko tu vari izdarīt?
Es dziļi padomāju un tad izlēmīgi atbildēju:
– Nekas.
Viņš sarauca pieri, tad piegāja pie loga, pacēla no palodzes podu ar kaut kādu augu un iegrūda man rokās.
– Mēģiniet to uzziedēt. Vai vismaz pieaudzis.
Es paskatījos uz augu, tad uz to, tad atkal uz augu. Un viņa bija gatava to turpināt bezgalīgi, līdz atbilde sasniedza gan viņu, gan augu. Rektors bija pārsteigts, atgriezās pie galda, paskatījās uz papīra lapu, kurā tēvs rūpīgi rakstīja nulles, un klusi precizēja:
– Vai tas ir sudrabā?
Tēvs pat nedomāja, ka būtu apjucis:
– Zeltā, mans jaunais draugs, zeltā.
Nekromants kaut kā konvulsīvi ievilka gaisa elpu un atkal paskatījās uz mani:
«Mums nekad nav bijusi pasaku maģijas fakultāte, jo viņu spējas ir pārāk vienkāršas un nav jāattīsta.
Manam tēvam šķita, ka ar izcelto rindiņu nepietiek, lai izrakstītu visas nulles, tāpēc viņš noliecās vēl tālāk un sāka rakstīt pavisam mazas.
– Nu, padomājiet par izeju, Čolē kungs. Jā, Tialla vēl neko nevar, bet viņa ir ļoti spējīga!
«Es saprotu,» nekromants izdvesa, nespēdams atraut acis no papīra lapas, uz kuras viņa tēvs tagad bija parakstījis plašu parakstu un pasniedza to rektoram. – Es redzu, ka viņa ir ļoti, ļoti spējīga…
Ja viņas tēvs būtu apprecējis Mirellu ar tādu pašu dāsnumu, viņš būtu varējis atrast viņai mājas desmit gadu vecumā, kad viņai vēl nebija izveidojies brīnišķīgs ģimenes deguns. Varēju tikai pamirkšķināt acis un gaidīt spriedumu. Misters Chollet uzmundrinoši uzsmaidīja man un teica:
– Neuztraucies, Tialla. Pirmkārt, es jūs piereģistrēšu pie elfiem Dabas maģijas fakultātē. Viņi un fejas ir gandrīz radniecīgi cilvēki. Laika gaitā kļūs skaidrs, vai šī programma jums ir piemērota, vai jums vajadzētu izmēģināt citu. Ja tevī ir kaut pilīte maģijas, tad mēs to noteikti atklāsim un attīstīsim!
Stingri sakot, tas nav tas, par ko es uztraucos. Tajā brīdī es par visu uztraucos. Piemēram, ja Mirella drīz neapprecēsies, tad man te būs jāpavada visus trīs studiju gadus. Jūs nevarēsit noturēt galvaspilsētas, bumbas vai pat turēt dārznieka dēla roku. Un tas pats Čoleta kungs noteikti plānoja mani pārcelt no vienas fakultātes uz citu, pat līdz absolvēšanai.
Tēvs, protams, bija priecīgs. Viņš paspieda rektoram roku un, tikai uz atvadām cieši apskaujot un novēlot veiksmi, atstāja mani vienu šajā nepazīstamajā pasaulē.
Rektors uzdeva komandantam sagatavot manu istabu, un viņš pats īsi aprakstīja pamatnoteikumus:
«Te viss ir ļoti stingri, Tialla!» Un ļaujiet man sniegt jums padomu: neatcerieties sava tēva titulu. Šeit mācās skolēni no dažādām ģimenēm, un neviens nevēlas dzirdēt par statusu salīdzināšanu.
– Tātad hierarhijas nav? – jautāju vairāk no inerces, nevis patiesas ziņkārības.
– Protams, man ir. Atbilstoši manām spējām,» viņš vēsi atņēma man visas atlikušās cerības.
Komandants mani veda uz citu ēku, kur otrajā stāvā bija brīva telpa. Tas ļoti atšķīrās no tā, pie kā biju pieradis, bet piespiedu sevi priecāties, ka vismaz kaimiņu nav. Es nebiju garīgi gatavs dzīvot vienā istabā ar svešinieku. Visu atlikušo dienu skatījos pa logu uz šurpu turpu skraidošos studentus un pats nodomāju, ka labāk būtu, ja man nokaltu rokas, kad atļaušos izbaudīt dārznieka dēla trīsas.