Страница 17 из 21
Es piegāju vēl tuvāk un aizvēru acis. Fejas nevar redzēt spokus, jo spoki nav tīri dabas radījumi. Spoki ir enerģijas receklis pēc kāda cilvēka dzīvības. Bet viņa klātbūtne neizbēgami atspoguļojas telpā ap viņu, tikai tas ļoti nedabisks izkropļojums kopējā harmonijā. Neatverot acis, es pacēlu rokas un sāku tās vienmērīgi kustināt pa gaisu.
Es nevēlos neko mainīt, neko nodarīt, es gribu tikai redzēt. Neviens milzīgā neredzamā burvju koka zars no manas rīcības nesašūpos.
Ne uzreiz, bet ar pirkstu galiem sajutu gaisa vibrācijas, lai gan telpā nebija caurvēja. Es vienkārši sajutu šos savējos slāņus, un tad pēkšņi, pārklājoties ar iepriekšējo sajūtu, saskāros ar disharmoniju. Gaisa blīvajos viļņos viens tika izsists – vēsāks, nedaudz ciešāks. Viņa čukstēja:
– Tas esi tu, Kiaššas. ES jūtu!
«Es esmu,» jautrā čukstā atbildēja.
Un pēkšņi man kļuva skaidrs, ka viņš ir ļoti garš un saliecies kā vecs vīrs. Es gandrīz redzēju viņa seju, bet aiz sajūsmas atvēru acis un skatījos tukšumā, nespēdama aprakstīt savu sajūsmu.
«Tātad,» spoks maigi teica. – Tu joprojām esi feja.
Es ar prieku nevarēju atrast īstos vārdus. Jā, šī maģija ir vāja salīdzinājumā ar citām, bet tā pastāv! Un tikai pirms dažām stundām es par to pat nezināju! Bibliotēka acumirklī kļuva par labāko vietu akadēmijā, ja ne visā pasaulē, un Kiaššas kļuva par radījumu, kas ir manas visdziļākās pateicības cienīgs. Bet viņš steidzās:
– Ej, Tialla, tev vajag atpūsties. Ne visu uzreiz, lai gan man patīk redzēt šādu dedzību.
Es smaidot pakratīju galvu:
– Nē, vispirms es tev palīdzēšu savākt visas grāmatas no galdiem.
Par laimi viņš nestrīdējās – tikai pasmīnēja. Un man tāds sīkums bija ļoti svarīgs. Neliela palīdzība, bet vismaz kaut kas. Un es piedāvāšu savus pakalpojumus katru dienu. Kādreiz Kiaššas man uzticēs noslaucīt putekļus no plauktiem vai palūgt ko citu. Un, kad mani beidzot izraidīs, es pametīšu šo vietu ar nožēlu, ka man nebija laika darīt vairāk viņa labā. Tā es atradu draugu, kur man nebija nodoma viņu atrast.
Kad iznācu ārā, bija jau pavisam tumšs. Takas izgaismoja laternas, un gaiss smaržoja pēc agra rudens. Garastāvoklis bija tik brīnišķīgs, ka es negribēju uzreiz slēpties savā istabā. Es paņēmu soliņu netālu no savas ēkas, izstiepu kājas un skatījos zvaigžņotajās debesīs. Šodien es spēru tikai vienu soli, bet milzīgu. Tagad, izjutis vājo burvību sevī, varu to attīstīt. Akadēmiskā programma man neko daudz nepalīdzēs, bet ir grāmatas, ir meži un gaisa viļņi. Izstiep roku jebkurā virzienā – un tu jau esi pasaules sākuma punktā! Es zinu, ko lūgšu tēvam, kad atgriezīšos mājās: lai viņš man pērk arvien jaunas grāmatas. Lai kā arī būtu, viņa lēmums rezultējās tik negaidītā virzienā.
Es jutu, ka tas tuvojas, bet nelēcu un neskrēju.
– Sveiks, Laur.
– Sveiki.
Viņš apsēdās otrā galā un, it kā atkārtodams manu pozu, arī skatījās debesīs. Un uz neseno notikumu fona es jutos tik spēcīga, ka varēju runāt par jebko:
– Es ceru, ka tu man neseko?
«Nē,» viņš pasmaidīja, spriežot pēc viņa toņa. «Bet es jutu tavu klātbūtni no tālienes, un tāpēc es nācu augšā.»
«Vai jūs atkal izrunāsiet visas tās muļķības par īstu pāri?»
Viņš neatbildēja, tāpēc es paskatījos viņa profilu. Vilkacis sēdēja atslābinājies, nenovēršot acis no debesīm. Pēc ilgas pauzes viņš teica:
«Vai jūs visu, ko nesaprotat, saucat par muļķībām?»
Es pasmējos:
– Protams, es nesaprotu. Jo es neesmu vilkacis, Laur. Un kā tu to vēlies uztvert: ātri nodarbosimies ar seksu, lai uzzinātu – vai tu esi mans biedrs, vai tā ir tikai kļūda?
– To droši vien ir grūti pieņemt, tad vienkārši klausies. Jūsu smarža sniedz gandrīz skaidru atbildi. Bet pilnīga pārliecība būs tikai tad, kad man būsi tu. Precīzāk, ne gluži tā… – viņš pēkšņi vilcinājās. – Kad tu esi tik sajūsmā, ka es jūtu tavu smaržu bez jebkādiem piemaisījumiem. Nu tu saproti…
Mani vaigi iedegās, kad es to iedomājos. Vai satraukta sieviete izdala īpašu smaržu? Hmmm… Un no kurienes, nez, rodas šī smarža? Vai tagad Laurs ir atklāti paziņojis, kur tieši viņš grasās mani nošņaukt? Tātad, kā nebūt šokētam par kāda cita rakstura īpatnībām? Tas ir kaut kas tik dzīvniecisks, ka man nodreb jau par to iedomājoties!
«Laur,» es teicu pēc iespējas mierīgāk. «Es negulēšu ar tevi un pat neļaušu mani uzbudināt, lai… iešņauktos.» Bet es nevēlos ar jums konfliktēt, godīgi! Iesaku vienkārši slēgt šo tēmu uz visiem laikiem.
Viņš pagrieza savu domīgo skatienu uz mani, bet nemainīja pozu:
«Es baidos, ka tas ir neiespējami, mīļā.» Lieta ir tāda, ka, ja tu esi mans patiesais es, tad tikai tu vari būt ar mani, kad es kļūstu par alfa. Tikai tu man dosi veselus dēlus. Es gribēšu tevi tikai visu atlikušo mūžu. Tāpat kā tu, tu vēlēsies tikai mani. Es negribu spiest, bet tas ir neizbēgami. Vai jūs domājat, ka es nevēlētos, lai mans dzīvesbiedrs būtu vilkacis?
Es paraustīju plecus:
– Bet tu neesi pārliecināts!
– Gandrīz droši.
– Tomēr es negribu!
– Viss tāpēc, ka tu man nedod iespēju.
– Kurš? Tūlīt nonākt savā gultā?!
– Ideālā gadījumā.
Un es atkal sāku izjust pazīstamās dusmas – viņš neko neklausa! Viņš ir stingri pārliecināts, ka visu dara pareizi, un turpinās taranēt, līdz es no viņa aizbēgšu. Kaut es būtu ātrāk izraidīts!
Es piecēlos kājās un beidzot teicu:
– Žēl, ka tu esi tik noskaņots, Laur. Žēl, ka šī iemesla dēļ mēs ar jums pat nevaram draudzīgi sarunāties. Žēl, ka tu pats nedod man iespēju redzēt tevi citā gaismā. Bet ziniet arī: es atdošu savu nevainību tikai vienam vīrietim. Nav izmēģinājumu un kļūdu, nav eksperimentu. Punkts.
Un no aizmugures nāca pilnīgi neiedomājamais:
– Es precēšos tikai ar savu īsto. Tāpēc ļaujiet man vismaz atbildēt uz šo jautājumu! Atstāsim jūsu nevainību neskartu, ir daudzi citi veidi, kā vadīt meiteni līdz spēku izsīkumam. Ja mēs esam saistīti, tad jūs joprojām nevarat būt laimīgi bez manis.
Es nesamazināju ātrumu. Izklausījās tā, it kā es ļoti vēlētos viņu apprecēt un darītu jebko šī mērķa labā. Viņš joprojām neko nesaprata.
Iepriekšējā daļa
123
Uz priekšu