Страница 10 из 21
6.nodaļa
Katru vārdu atlasīju tā, lai teksts neizklausītos histērisks, bet radās vēlme precizēt dažus jautājumus. Akadēmijas kartē jau biju atradis pasta nodaļu, kur tūlīt pēc brokastīm taisos skatīties.
«Dārgais tēvs!
Manai pateicībai par jūsu rūpēm par manu maģisko izglītību nav robežu. Es atzīstu, ka kļūdījos. Pagāja tikai viena diena, bet mana kļūda kļuva acīmredzama. Tas ir labi, ka man nav iespēju praktiski mācīties, ir visas iespējas iegūt citas nodarbības un pavadīt trīs lietderīgus gadus šajās sienās.
Tik īsā laika posmā man izdevās iegūt noderīgas paziņas, tostarp princi Inirānu un dižciltīgā Kingarras grāfa mantinieku. Viņi mani pieņēma savā lokā, bet atgādina, ka tituliem šeit nav nozīmes. Tas mani satricināja līdz sirds dziļumiem, tēvs! Beidzot man bija iespēja justies kā pavisam parastai meitenei ar visparastākajām vēlmēm, nevis dižciltīgas ģimenes meitai, kas spiesta dzīvot pastāvīgā statusa apspiešanā. Nekas cilvēcisks, kā izrādījās, nav svešs ne man, ne minētajiem cilvēkiem. Es nemaz nerunāju par parastajiem, kuri šeit tiek novērtēti pēc sava maģiskā talanta, tāpēc ikdienas komunikācijā tiek dzēstas visas robežas. Lūdzu, pieņemiet manu sirsnīgo pateicību par to, ka izraujāt mani no mūžīgā izmisuma pilnīgi citas dzīves dēļ. Manu garastāvokli aptumšo tikai tas, ka man bezgala pietrūkst tevis un mājas.
Uz visiem laikiem jūsu uzticīgā meita, Tialla.
Es to pārlasīju trīs reizes un pēc tam izdzēsu teikumu par manas ģimenes pazušanu. Jebkurā gadījumā tas nelīdzēs, bet var radīt domu, ka visu pārējo diktējusi tikai minētā melanholija. Tēvs ir impulsīvs, bet uzmanīgs – viņam ar tādu rūpību jāsatver katrs manis atstātais pavediens. Ir pāragri cerēt uz panākumiem – pirmais burts labākajā gadījumā spēlēs pirmās bezdelīgas lomu. Hercogs vismaz sāks rūpīgāk klausīties tenkās. Un tas jau ir daudz. Tad visas baumas nonāks auglīgā, sagatavotā augsnē.
Viņa piespieda sevi pieklauvēt pie Noras istabas. Viņa gāja man līdzi brokastīs, bet neapmierināti klusēja. Arī man nebija vēlēšanās lauzt saspringto klusumu – lai Nora vienreiz saprot, ka esmu gatava ar viņu komunicēt un netaisos no viņas izvairīties, taču tas nenozīmē nekādas asiņaini intīmas attiecības! Acīmredzot viņa to uzreiz saprata, tāpēc izskatījās saraukta. Un jau pie ieejas ēdamistabā viņa pēkšņi teica:
«Ja mēs būtu draugi, Tialla, es jūs brīdinātu par iesvētību.»
– Par ko?
Viņa nepagriezās, bet devās uz letes pusi. Bet man nebija laika viņu panākt un izkratīt visu informāciju, jo es pats tiku pārtverts. Janoss mani satvēra no aizmugures un piespieda mani pārāk cieši sev klāt. Varbūt es aizgāju par tālu, kad vakar viņu sveicināju – domāju, ka izskatīšos draudzīga, bet izrādījās, ka devu viņam iemeslu mani tā saspiest. Es labi atcerējos Inirāna reakciju uz manu riebumu pret inkubatoru, un tagad mūsu pāri vēroja pārāk daudz liecinieku. Tāpēc es piespiedu sevi beigt cīnīties un pat piespiedu pasmaidīt.
– Labrīt tev arī, Jānos! Vai jūs, lūdzu, atlaidiet mani?
Bet viņš, gluži pretēji, noliecās pie mana kakla un nolaizīja to. Nolaizīja! Riebuma zosāda noskrēja pār manām rokām, bet es joprojām centos savaldīties:
– Jānos, esi tik laipns…
Bet inkubators pēkšņi pagrieza mani pret sevi un čukstēja man ausī:
«Tu esi saspringta, Tialla.» Vai vēlaties, lai es palīdzu jums atpūsties?
«Ne īpaši,» es nomurmināju, neveiksmīgi cenšoties aizbēgt no viņa apskāvieniem.
Bet Janoss pūta pa manu deniņu – tieva aukstā strūkla tik tikko bija jūtama, bet kaut kas manī pēkšņi mainījās: mana elpošana kļuva ātrāka, vaigi sāka degt. Un jau pēc dažām sekundēm es negribēju no viņa atbrīvoties, bet, gluži pretēji, apskaut viņu atpakaļ. Pieskarieties viņa ādai ar pirkstiem…
Viņa satricināja sapratni un saraustījās. Tas ir bēdīgi slavenais inkubu efekts! Tas spēj izraisīt dzimumtieksmi neatkarīgi no upura gribas. Par laimi, Janoss mani uzreiz atlaida un smejoties atstāja:
«Es ceru, ka esat gatavs iesvētīšanai?» Varu apsolīt tikai vienu – būs karsti.
Es stāvēju uz vietas gandrīz pilnu minūti un centos ierobežot savu sajūsmu. Vilkaču bars apsēdās pie galdiņa netālu, bet viņi skatījās uz mani, netiesājot par manu vājumu, bet gan ar interesi. Ar neaptveramu gaidīšanu. Interesanti, kas man kā īstajam viņu alfa pārim šādā brīdī ir jādara? Panākt inkubatoru un atkārtot? Vai arī kliegt viņam visus zināmos apvainojumus? Protams, es negrasījos attaisnot nevienu no viņu cerībām.
Es pagriezos uz papēžiem un pārliecinoši devos uz galda pusi, kur sēdēja mani vakardienas paziņas Mirks un Mirna. Tā kā šeit visi ir mans ienaidnieks, viņi šajā jautājumā joprojām zaudē pārējiem. Un Mirks, kurš bija nepārprotami redzējis neseno ainu, sāka bez preambulas:
«Tialla, tā ir inkubācijas būtība.» Nav kauna tam ļauties. Pavadi pāris naktis kopā ar Janosu, palutini sevi un izaug. Jo jūsu apmulsums tagad var tikt nogriezts ar nazi. Kāpēc tu tik ļoti centies izrādīt savu nevainību?
Pēc šiem vārdiem es nosarku vēl vairāk. Bet viņa pacēla zodu un pārliecinoši atbildēja:
– Jā! Es palikšu nevainīgs un palikšu. Jūs to sakāt tā, it kā tajā būtu kaut kas apkaunojošs.
Viņa māsa paliecās uz priekšu un iepleta acis uz mani.
– Paliec nevainīgs? Šeit?! Jā, galvaspilsētas bordelī tev būtu lielākas iespējas!
ES biju apmulsis:
«Vai tas ir tāpēc, ka šeit mācās inkubi?» Vai tie laika gaitā nonāk pie visiem?
Mirna viegli iesmējās.
«Pat bez inkubatoriem ir pietiekami daudz briesmu.» Labi, Tialla, lai tev veicas šajā sarežģītajā jautājumā!
Viņi jau bija pabeiguši brokastis un, šķiet, gatavojas doties prom, tāpēc es steidzīgi jautāju:
– Pagaidi! Vai esat kaut ko dzirdējuši par kaut kādu veltījumu?
Burvji saskatījās un paraustīja plecus. Maz ticams, ka viņi izlikās; drīzāk viņi to dzirdēja pirmo reizi. Mirks atzīmēja:
– Ja runājam par pirmkursnieku uzsākšanu, tad tas notika pirmajā nedēļā pēc semestra sākuma. Jautra sagaidīšana, nekas briesmīgs, bet palīdz sadraudzēties un iepazīt vienam otru. Bet tev vienam tik liela mēroga pasākumu neviens nesarīkos.
Bet es nejutu tādu pašu pārliecību. Jānis un Nora neatkarīgi minēja veltījumu! Varbūt kāds nāca klajā ar ideju «iniciēt» arī mani, lai ko tas arī nozīmētu?
Pirms pirmās nodarbības Anaels arī nevarēja atbildēt uz manu jautājumu, bet deva man jaunu vielu pārdomām:
– Mežonīga tradīcija! Vecāko klašu studenti nekaunīgi ņirgājas par pirmkursniekiem! Viņi pazemo, mīda savu cieņu un smejas par to!
«Ak,» es uzreiz nobijos. – Un kas man jāgaida?
Elfs pielika koptu pirkstu pie savām perfektajām lūpām un šņukstēja:
– Kā lai es zinu, kas tevi gaida? Šie mežoņi nav tik vienkārši! Viņi katram izvēlas kaut ko tādu, kas viņu pazemos vairāk par visu!
Es jautāju ar elpu:
– Ko viņi tev nodarīja?
Gaiši pelēkas acis kļuva mitras, un tas nemaz nebija pārliecinoši. Tāpēc es uzreiz nesapratu viņa vārdu nozīmi:
– Viņi uzzīmēja man… karikatūru! Un viņi viņu ieslēdza vienā istabā ar šo šausmīgo kaut kādas viduvējības atraugas. Veselu stundu… veselu stundu biju spiesta skatīties uz savu dizaina izkropļoto degunu, uz saviem pelēcīgajiem matiem, it kā ierāmētu seju ar netīrumiem!
«Ak…» Es biju apmulsusi, kad tas man uznāca. «Un šī ir visnežēlīgākā ņirgāšanās, kurai esat pakļauts?»
– Tu runā tā, it kā ar to nepietiktu!
Es nestrīdējos, bet mana sirds jutās labāk. Žēl, ka es neesmu elfs, ja tā ir viņu vājākā vieta. Es varu viegli izdzīvot simts tūkstošus sevis karikatūru, pat nepaceļot uzaci! Bet tā ir būtība… Viņi par mani nezīmēs karikatūras, jo tas mani neaizvainos. Ko tad? Kas ir mans acīmredzamais vājums? Garastāvoklis atkal kļuva skābs.
Profesors Nai
– Cienījamā Tialla! – viņa maigā balss plūda kā dziesma. «Mēs sāksim ar jums, lai mēs varētu jūs nekavējoties iesaistīt mācību procesā.»
Anaels iedunkāja mani sānos, likdams piecelties. Es paklausīju, klausoties skolotāja dziesmu runu:
– Kā tu dzīvo, dārgais, mūsu brīnišķīgās akadēmijas sienās?
«Viss ir kārtībā,» es izspiedu un piespiedu sevi atkārtot skaļāk: «Viss ir kārtībā, profesor.» Paldies par rūpēm.
– Brīnišķīgi! – Nav skaidrs, kāpēc viņš bija laimīgs. – Un, lai jūs ne tikai labi dzīvotu, bet arī labi mācītos, iesaku īsi atcerēties vakardienas materiālu. Neuztraucieties, mīļais, tas nav nekas sarežģīts! Atgādiniet man un visiem klātesošajiem,“ viņš neticami graciozi pamāja ar roku nenoteiktā virzienā, „kam tiek izmantotas Alhanova koka lapas.
Mans kakls sažņaudzās no pārslodzes – tas ir mans ieguvums. Viena aktiera izrāde. Atgādināju sev par savu stratēģiju un garīgi iedevu sev spērienu, lai pēdējā brīdī nesanāktu:
– Profesor! – piedeva pārliecību tonim. «Vai rektors Čollets nelika jums neizdarīt spiedienu uz mani jau pašā sākumā?»
– Pasūtīts? – vecais elfs no spiediena apmulsa. – Nospiediet? Kāds ir spiediens, dārgā Tialla? Vai arī jums bija grūtības saprast vakardienas lekciju?
«Es nezvanīju,» es pacēlu galvu vēl augstāk. – Murlan koka lapas tiek izmantotas… izmantotas…
– Alhanova! – skolotājs skarbi izlaboja. Un viņa nervi kļūst traki. – Kam tad tiek izmantotas Alkhan koka lapas, Tialla?
Es tagad nedroši uzminēju:
– Meklēt dārgumus? Nē? Godīgi sakot, es mācīju! Tagad, tagad tas ir uz mēles gala… Ak, par precizitātes burvestību! Ne atkal? Profesor, kāpēc jūs kļūstat tik bāls? Atcerējos! Par atloku dziru!
Bija sajūta, ka skolotājs tūlīt nokritīs. Viņš manas kļūdas uztver pārāk personiski. Un viņa balss skanēja vāji:
– Atloks dzira? Bet kāds šādai maģijai sakars ar dabisko maģiju? Tā ir melnā burvība…
Es pacēlu rokas:
– Bet es nevaru atbildēt uz šo jautājumu – jūs vakar par to nerunājāt.
– Es tev neteicu! Bet, lai kaut ko tādu atklātu, jums vispār nav jāatver neviena grāmata? Uz visu mūžu?!
«Piedod man, profesor, bet, ja jūs uz mani izdarīsiet tik lielu spiedienu, es domāju vēl lēnāk.» No sajūsmas.
Profesors Nai
– Apsēdies, Tialla. Es ticu, ka turpmāk jūs būsiet uzmanīgāks. Un, ja ir kādi jautājumi, droši sazinieties ar mani uzreiz pēc lekcijas!
Mani klasesbiedri nesmējās, ko es arī gaidīju. Mans stulbums viņu acīs nebija pat smieklu vērts. Anaels palocīja kaklu, paņēma mantas un klusi pārcēlās uz citu galdu. Vai esmu aizgājis par tālu? Viņa neviļus nopūtās. Ja man paveiksies, tad pēc vairākām šādām runām viss mācībspēks lūgs Čoleta kungu, lai viņš laiž mani mājās viņu veselības labad.