Greizsirdīgs, karsts, bīstams…

2.nodaļa: Neveiksmīga vienošanās un neatlaidīgs priekšlikums

Tagad viņš runāja. Nevainīguma prezumpcija? Tiešām? Bija skaidrs, uz ko viņš ar to iet. Viņš vienkārši gribēja mani dabūt prom no šejienes un darīt to, ko viņš prot vislabāk. Tas ir noziegums – nezināt, kā iekarot sievietes sirdi. Spēki, kas ir, deva viņam skatienu, bet, šķiet, pārējo bija atstājuši novārtā. Tas ir tik dīvaini. Mani nemaz nav sajūsminājušas viņa mājienus. Viņš vispār nezina, kā runāt ar meitenēm.

– Atlaid manu roku vai…

– Vai ko? – Es nevaru noticēt, cik ļoti viņam patīk pārtraukt citus cilvēkus. Tas ir tik nekulturāli un izaicinoši.

– Es kliegšu tik skaļi, ka visi satrauksies, un tu dabūsi pa savu nekaunīgo seju, – tā es teicu, cenšoties atbrīvot savu roku no viņa satvēriena. – Kā tev tas šķiet?

– Uz priekšu, – Stīvs pasmaidīja, skatīdamies uz mani kā uz traku muļķi. – Viņiem nav izredžu mani apturēt. Un tevi es pēc šī dusmu lēkmes lēkmes izvilku no šejienes, un mēs normāli aprunāsimies ārā. Kā tev tas patīk?

Nav vārdu, ir tikai emocijas. Viņš atlaida manu roku, un es nekavējoties apsēdos atpakaļ. Nē, es negrasījos darīt to, ko viņš gribēja. Es tikai gribēju noskaidrot, ko, pie velna, viņš domā, ka dara.

– Vai tu vispār esi pie prāta? – Es nedaudz noliecos uz priekšu, cenšoties nepievērst sev uzmanību. – Tomēr neredzēju jēgu jautāt. Es zināju, ka iepazīšanās portālos ir tikai muļķi, – es neapmierināti piesitināju roku pie galda.

– Priecājos, ka esi nomierinājies, – Stīvs pasmaidīja. Nē, viņš jokoja. Es nemaz neesmu nomierinājusies, esmu tikai vēl dusmīgāka, un viņš sēž un mēģina manu pacietību. – Kā būtu ar dzērienu?

– Es ar tevi nedzeršu, – es pagriezu galvu. – Tas būtu muļķīgi no manas puses.

– Kā vēlies, – puisis izvilka no kabatas cigarešu paciņu un nesteidzīgi aizsmēķēja. – Viens pluss, tu vari šeit smēķēt un neuztraukties. Nezinu, ko tu esi iecerējusi, Eileen, bet es negrasījos tevi novietot pret sienu aiz šīs brīnišķīgās vietas aizmugurējām durvīm, – Stīvs pasmaidīja, atkal skatoties apkārt. – Es nezinu, ko tāds cilvēks kā tu šeit dara.

Protams, es viņam arī noticēju. Tas nav pie aizmugurējām durvīm, bet kaut kur citur. Es redzu šīs bezkaunīgās acis, un mani tas nemulsina. Kādēļ, pie velna, es piekritu šai tikšanās reizei?

– Tu tērē savu laiku, – es pasmaidīju. – Tu ar mani neko nesasniegsi. Es neesmu kāda… – es nopriecājos, sakrustojot rokas uz krūtīm. Viņš vēroja mani un pasmaidīja.

– Lūdzu, nevajag būt trakai. Es vienkārši gribēju parunāties privāti, kur ir mazāk ausu, – viņš turpināja mierīgā tonī, neraugoties uz manu žultiņu piesūcināto runu. – Bet, ja jūs nevēlaties, es varu jums pateikt tieši šeit.

Tā bija vieta, kur sākt. Ja tu gribēji kaut ko pateikt, tev vajadzēja to pateikt uzreiz. Tev nevajadzēja mest pret mani šādas mājienus, pat ja tu to nedomāji nopietni. Tas tā izklausījās, tāpēc es par to neatvainojos.

– Tas ir labi. Es tevi uzklausīšu, – es sadevu rokas rokās. Es paskatījos uz Lizbetu, kura jau sarunājās ar bārmeni. Viņš bija viņas kaimiņš, un viņiem vienmēr bija par ko runāt. Paldies par vāku, velns. Nemaz nerūpējas par mani. Šobrīd man noderētu kāds aizbildnis.

Stīvs uzreiz neatbildēja. Viņš skatījās apkārt, it kā būtu domājis. Visas meitenes, kas sēdēja viņam apkārt pie citiem galdiņiem, skatījās uz viņu atklāti, neslēpjot skatienus. Vienīgais, kā pietrūka, bija siekalas uz viņu apgleznotajām sejām. Es esmu tik sašutis uz šīm kucēm. Tās pašas, kas sēž šeit tā, it kā šeit dzīvotu.

– Es taču neesmu tikai iepazīšanās vietnē bez iemesla. Man tur īsti nav ko darīt, – es brīnījos, kāpēc, pie velna, viņš vispār uztraucas. – Es meklēju kādu cilvēku pūlī, kādu konkrētu. Tevi.

Jūs ko? Tu vienkārši sēdēji tur un skatījies? Es to nesaprotu.

– Es?! – Es plaši atvēru acis, gaidot atbildi.

– Jā. Es tevi apprecēšos, – pavisam mierīgā tonī teica Stīvs, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Tu man deri. Pēc izskata. Es nevarētu apprecēties ar kādu, uz kuru nevarētu paskatīties. Viss pārējais mani neinteresē.

Es sēdēju ar nedaudz atvērtu muti, gaidīdama, kad viņš pateiks vārdu «joks», bet viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un ik pa laikam mirkšķināja. Viņa sejā bija pilnīgs miers, it kā viņš tikko būtu teicis kaut ko, kas nebija joks, bet gan patiesība, kuru labāk pieņemt.

– Es atvainojos? – Es sašaurināju acis. – Tu esi ne tikai rupjš, bet arī traks galvā.

– Manus vārdus tev nav jāuztver nopietni, bet būs tā, kā es teicu, – viņš turpināja. Viņš bija mierīgs kā boa un uz manām emocijām nemaz nereaģēja. Viņš ir pilnīgs dīkdienis. Labi, ar dažiem tādiem es esmu saskārusies.

– Vai tu esi traks? Ja jūs nopietni, tad es nepiekrītu, un mūsu saruna ir beigusies, – es sūkstījos uz šo nekaunīgo vīrieti, atspiedusi rokas uz galda, lai jebkurā brīdī varētu piecelties un aizbēgt. – Un ko jūs domājat ar to, ka viss pārējais jūs neinteresē?

– Es nezinu, ko tu domā, ka darīsi, Eileen, – Stīvs man īsi pasmaidīja. – Bet tas nav tas, ko tu domā. Es gribēju tev to laipni izskaidrot, bet redzu, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kas nepadodas. Tas ir slavējami. Nu, man gadījās būt vienam no tādiem, – es varēju noprast, ka viņš bija stingrs. – Tā nebūs īsta laulība. Nebūs nekādu saistošu jūtu, un pēc sešiem mēnešiem tu būsi brīvs.

Tās ir muļķības. Es nekad mūžā neesmu dzirdējusi tādas muļķības. Viņš izlikās, ka ir jauks, aizvilka mani uz tikšanos, bet patiesībā viņš ir īsts traks. Nebūtu pārsteigts, ja tas nebūtu vērsts pret mani. Esmu pieradusi redzēt dīvainības no malas, bet šī ir pirmā reize, kad to piedzīvoju.

– Kāpēc tieši es? Tikai intereses pēc. – Šajā vietnē ir daudz pieklājīgāku cilvēku nekā es un mans tips. Atvainojiet, bet, manuprāt, jūs esat kļūdījusies, mana mīļā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var veikt šādus trikus, – es nopriecājos par slimnieku. Tik dusmīga nebiju bijusi kopš brīža, kad mans bijušais draugs man pa logu meta akmeni. Es vienkārši kļuvu ļoti dusmīga.

– Tāpēc, ka tu esi. Es tev neko vairāk nepaskaidrošu, rupjš draziņ. – Tu man patīk, un man nebūs kauns nevienam stāstīt, ka tu esi mana sieva. Ar to beidzas visas simpātijas.

– Tu zini manu atbildi.

– Deru derēt, ka rīt tu pieskriesi pie manis un piekritīsi visam. – Ar izaicinošu skatienu acīs Stīvs mani provocēja. – Tavās interesēs ir tagad piekāpties, un saruna būs citādāka.

– Kāpēc tu to darītu? – Mani pārņēma ziņkāre. Patiesībā man vajadzēja sūkstīties kā trakai un atvairīt viņu ar visām rokām un kājām, bet es nevarēju atturēties uzdot dažus jautājumus.

– Jūs to uzzināsiet vēlāk. Bet ne tagad un noteikti ne laulības pirmajā mēnesī. Man tas ir vajadzīgs personīgi noteiktiem mērķiem, – es centos runāt mierīgi, taču jutu, kā viņš neizbēgami tuvojas dusmām.

– Šī saruna ir beigusies, – es pēkšņi piecēlos no krēsla un vēlreiz paskatījos uz vietu, kur pēdējo reizi biju redzējusi Lizbetu, kura nekur nebija redzama. Viņa vai nu bija aizmirsusi par mani, vai arī domāja, ka ar mani viss ir kārtībā un mani var atstāt vienu. Šobrīd man ļoti noderētu viņas atbalsts.

– Ne rīt, Eileen, – es sastingstu, kad viņš atkal mani uzrunā. Es biju spērusi tikai dažus soļus, pirms pazudu no viņa redzesloka. – Bet nākamo trīs dienu laikā jūs vēlēsieties apspriest mūsu fiktīvās vienošanās detaļas. Ticiet man, jums no tā ir ieguvumi.

Viņš atkal aplūkoja mani no galvas līdz kājām ar to šausmīgo, līdz kaulam stindzinošo skatienu, pēc tam novērsās un lēnām izvilka cigareti no paciņas. Viņš atkal grasījās šeit smēķēt, bet es negrasījos skatīties. Es vienkārši izgāju ārā pa durvīm tikpat ātri, kā no šejienes izskrien iereibuši džeki, kad uzzina, ka tuvojas policisti. Man briesmīgi dedzināja seju, un man bija nepanesami karsti, par spīti lietainajam rudenim un brāzmainajam vējam. Man vajadzēja doties mājās un piezvanīt Lizbetei, kura bija pazudusi un atstājusi mani vienu ar šo ārprātīgo.