Страница 8 из 10
Es piekrītoši pakratīju galvu un atkal ieskatījos aiz stūra. Cisterna gulēja nekustīgi. Nolaižot "moritu" līdz krūšu līmenim, es sāku uzmanīgi virzīties uz priekšu. Nolaižoties padziļinājumā, es nostājos tuvu tankkuģim. Šeit bija ļoti maz vietas. Milzīgā vabole ar savu ķermeni aizpildīja visu telpu. Man nācās paņemt savu šauteni aiz piedurknes un staigāt sāņus. Es jutu, kā man pa seju līst sviedri. Man strauji niezēja mugura. Mani nervi bija izstiepti līdz galam.....
– Atpūties, Toms, viņš ir miris.
– Velnišķīga elle, mana sirds gandrīz apstājās!
Es pacēlu acis un ieraudzīju Sergeja seju. Viņš ar puslīdz neprātīgu smaidu raudzījās uz bedri virs manis.
– Kāds viņam bija norāvis galvu, izskatījās, ka tas bija raķete. Bet galvenais, ka viņš aizsedza paša izrakto bedri. Tāpēc kukaiņi šeit nebūs."
– Labi. Es dodos atpakaļ.
– Es to sapratu.
Tas bija kā svars, kas nokrita no maniem pleciem. Man bija kaujas noskaņojums, bet apziņa, ka man nebūs jācīnās ar bruņotu liesmu metēju mājas lielumā, mani nomierināja.
Sapulcinājis mūsu nelielo grupu, Sergejs mūs veda tālāk gar tranšejām. Pēc dažām minūtēm mēs nonācām pie pirmās aizsardzības līnijas. Dažas pistoles vēl joprojām šaudīja vientuļus lādiņus. Izskatījās, ka galvenais radījumu vilnis bija atvairīts, un tagad apkārt klīda atpalikušie.
Mēs iekārtojāmies tranšejās. Apkārt bija tikai daži cilvēku līķi, bet skats uz nocietinājumiem bija patiesi biedējošs. Viss lauks bija izkaisīts ar arahnidu ķermeņiem. Visdažādāko izmēru un krāsu. Tālumā varēja redzēt milzīgus vairāku tankkuģu līķus. Visticamāk, artilērija bija darījusi, ko varēja. Lieli, dīvainas formas kukaiņi dūmoja zili. Un uz kalna simts metru attālumā no frontes līnijas gulēja liela skorpiona līķis. Mazo kareivju vaboļu skaits bija neaprēķināms. Tie gulēja vairākos slāņos, tupēdami zemē. Lai to visu notīrītu, būtu nepieciešama vairāk nekā diena. No vietējās ainavas apskates mūs iztraucēja vaļējo durvju čīkstēšana, kas atskanēja atvērtajās pīlāra kastes durvīs.
– Kāpēc jūs tur stāvat, jūs, jaunpienācēji, ejiet šurp!
Liels kājnieks ar kaprāļa dienesta pakāpi uztaisīja draudīgu seju un sāka vicināt rokas. Mēs bijām noskrējuši dažus metrus, kad no beigto vaboļu lauka puses atskanēja kliedziens.
– Pasteidzieties, viņi tuvojas.
Es uzmetu šauteni uz pleca un sprintu skrēju pretī rēgainajam kaprālim. Pārlēkdams pēsēju un vaboļu līķus, es pirmais ieskrēju iekšā. Tur sēdēja četri karavīri, kas lādēja magazīnus un tīrīja ieročus. Caur nelielu horizontālu spraugu es ieraudzīju kaprāļa dusmu iemeslu. No tranšejas mēs to nebūtu redzējuši, bet no ložmetēju pozīcijas mums bija skats uz visu ieleju. Pāri laukam cauri līķiem plūda īsts dzīvs vilnis.