Страница 4 из 6
Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?
Un, runājot par radiniekiem, kur es vispār atrodos? Es domāju, kas tā ir par pilsētu? Kurš ir gads?
Vai šī ir mana pasaule? Šķiet, ka viss šeit ir diezgan pazīstams, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm ir tāda svešuma un nesaprotamības sajūta. Un kā man gribas vismaz no attāluma paskatīties uz savējiem, lai pārliecinātos, ka tie visi ir pareizi.....
Nu, mazliet atpūtīsimies no tīrīšanas, jo īpaši tāpēc, ka šis ķermenis jau ir noguris līdz kājas trīcēšanai. Vai nu viņa vēl nav pilnībā atguvusies, vai arī pati ir tik vārga, nepieradusi pie darba… Nu, ar to mēs tiksim galā. Vēlāk.
Tikmēr es uzkāpu pirmajā stāvā, apstājos neizlēmībā, prātojot, kur sākt meklēt dokumentus, un gandrīz automātiski atvēru vienas durvis.
Acīmredzot tā bija laulāto guļamistaba – plaša gulta, pavirši aizklāta ar izbalējušu pārklāju, masīvs skapis ar noskrāpētām durvīm, cirka no vecmāmiņas laikiem, un negaidīti elegants gaiša koka sekretārs ar perlamutra inkrustāciju, kas neiederējās apkārtējā apbēruma vidū. Uz platās palodzes gulēja avīze, un apaļš mehāniskais modinātājs ar apstādinātām rokturīšiem rādīja pusstundu pēc diviem. Un vismaz uz grīdas bija paklājs, nemaz nerunājot par spoguli un kosmētikas galdiņu… Nevarētu teikt, ka šeit dzīvotu jauna, skaista sieviete. Tiesa, spogulim augstumā vajadzētu būt skapja durvju iekšpusē – es atceros šādus skapjus, jo tieši tāds pats bija manai vecmāmiņai. Atvēru durvis, paskatījos uz savu atspulgu – bāla, izstīdzējusi, pietūkušais zilums no tembra līdz lūpām joprojām priecēja ar toņiem no melni violetiem līdz violetiem. Jā. Ar šādām rotaslietām nedrīkst iziet sabiedrībā.
Apģērbu aplūkošanu es atliku uz vēlāku laiku. Vispirms jāatrod dokumenti. Noskaidrot par māju.
Es pat nezinu savu uzvārdu!
Slepenīte nebija pārāk ietilpīga – šaura, ar diviem plauktiem un trim atvilktnēm. Augšējā plauktā atradās vairākas pudeles un burciņas, trīs lūpu krāsas tūbiņas, kokā griezta koka kastīte ar brošām, matu piespraudēm un citiem nieciņiem. Es to apskatīšu vēlāk. Apakšējā – glīta piezīmju grāmatiņu kaudzīte, pildspalva un divi zīmuļi, dažas grāmatas, liels blociņš mīkstā papīra garozā un apaļa skārda kārba ar kaut kādiem importētiem cepumiem. Kastītē karājās trīs diegu spoles – balta, melna un zila, salocītā papīrā iesprausta adata un izkaisītas pogas. Nu, nu, labi. Es redzēju, kāda rokdarbniece šeit dzīvo.
Dokumenti atradās pirmajā atvilktnē, glīti salocīti kartona skolas burtnīcu mapē. Par glītumu man bija vienalga – es tos visus uzreiz izkratīju uz salokāmās galda virsmas. Mana pase, laulības apliecība, Oļežkas dzimšanas apliecība – tas vēlāk. Es izšķīru plānu divās daļās salocītu lapu kaudzīti. Kādu iemeslu dēļ man trīcēja rokas. Jā, es uztraucos. Patiesības brīdis, lūk, nolādēts....
Īpašuma apdrošināšanas polise. Nolieciet to malā, es to uzmanīgi izlasīšu, es ceru, ka tur ir apdrošināšana pret ugunsgrēku. Pensiju uzkrājuma noguldījuma līgums, Industriālā banka, noguldītājs – Maksims Andrejevičs Volnijs. Acīmredzot vīrs, lāsts. Lai noskaidrotu, vai es kā atraitne varu izņemt naudu. Uz summām neskatījos – nepacietība niezoši niezēja pirkstos, radot nelielu drebuli: tālāk, tālāk! Uzkrājuma noguldījuma līgums bērnam, tā pati Industriālā banka, noguldītājs – atkal Makss, saņēmējs – Volnijs Oļegs Maksimovičs pilngadības dienā. Un to maizi, es ceru, inflācija līdz tam laikam vairs neēdīs. Arī to es vēlāk izlasīšu sīkāk. Dāvinājuma akts. Lūk, tas ir! Dāvinājuma akts par māju. "Mana mazdēla Volnija Maksima Andrejeviča un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā." "Manis un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā. Man šķiet, es fiziski sajutu, kāds kalns man nokrita no pleciem. Viņi mūs no mājas neizdzīs. Paldies, mīļā vecmāmiņa, – es atradu parakstu, – mīļā vecmāmiņa Antonina Mihailovna. Arī, starp citu, Volnaja. Es vēlreiz pārlasīju dāvanu kartiņu, ar prieku lasot katru vēstuli. Tajā pašā laikā atcerējos adresi.
Florāla, 14, Novonikolajevska… hmm, pirmo reizi par to dzirdēju. Lai gan šķiet, ka tā ir maza pilsētiņa, tādu nav daudz. Datums… tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrais. Tas ir smieklīgi. Ne tikai mans vārds, otrais vārds un meita sakrīt ar šo teļu, bet arī es apprecējos tajā pašā gadā. Un izrādās, ka esmu atgriezusies vairāk nekā četrdesmit gadus atpakaļ. Vai man jāatrod mans jaunais es un jādod jums norādes par nākotni? Ak, es tam neticētu. Un es neatceros nekādas dīvainas tikšanās savā pagātnē. Bet es gribētu pamēģināt.
Es nespēju pabeigt domu – beidzot pievērsu uzmanību kaut kam, kas burtiski piesaistīja manu uzmanību. Tas, uz ko nebiju pieradis skatīties, lasot oficiālus dokumentus. Ģerbonis, pilns iestādes nosaukums, adrese, ieskaitot valsti. "Krievijas impērija.
– Dievmāte," es izplūdu. – Kur, pie velna, es nokļuvu?!
Jā, šeit jūs neatradīsiet savu jauno "es". Tā ir kā paralēla pasaule, vai pat ne paralēla pasaule, bet velns zina kāda pasaule.
Es noliku dokumentus malā, aizgāju uz virtuvi, nomazgāju krūzi ar uz galda atlikušo tēju. No krāna uzlēju ūdeni. Tā vietā, lai to uzreiz izdzertu, es aizvilku ar to uz augšu. Krievijas impērija. Ne jau tāpēc, ka es biju pret impēriju, man bija vienalga, kamēr vien cilvēki dzīvoja cilvēcīgi. Bet tomēr… man vajadzētu atrast vismaz skolas vēstures grāmatu. Tu vari pajautāt Verai, Ļenoškina.
Lai dzīvo ārsta oficiāli noteiktā amnēzija, ko es bez tās darītu.
Es apsēdos uz gultas un maziem malciņiem dzēru ūdeni, cenšoties ar visiem spēkiem aizdzīt paniku.
Mēs ar to tiksim galā. Man ir amnēzija, man ir mans draugs, man ir kur dzīvot. Ar pārējo es tiksim galā, kā man veiksies. Bet tomēr… es brīnos, vai šeit bija karš? Ak, Marinka, tu domā par nepareizām lietām. Ne jau par to, kas bija, bet par to, kas būs. Savienības sabrukums, izsalkušie deviņdesmitie gadi, krīze, bezdarbs – es savas meitas audzināju ellišķīgi grūtos laikos, es negribētu to atkārtot. Turklāt man tur bija Saša ar savu attieksmi: "Vai es esmu vīrietis, vai neesmu, un, ja es esmu vīrietis, es nodrošināšu savu ģimeni".
Atmetu malā domas par pagātni, ne tām tagad.
Es noliku dāvinājuma līgumu malā un paņēmu bankas izrakstus. Paskatīsimies. Makss maksāja desmit rubļus mēnesī par sevi un piecus rubļus par Oļehku. CIK DAUDZ?! Es vienā glāzē izdzēru atlikušo ūdeni. Nomierinieties. Tas ir septiņdesmito gadu beigas, nevis divi tūkstoši sešpadsmitie. Es atradu pēdējās daļas datumu – 1977. gada 12. augusts. Ja atceraties, tajos gados mums arī bija rubļi un kapeikas, nevis dolāri un eiro. Sērkociņi – viena kapeika, maize – sešpadsmit tumšie un divdesmit divi baltie, alga – kā tagad atceros savu pirmo kvīti, simts divdesmit rubļi. Sākumā droši vien būs grūti pārslēgties, bet nekas, es pieradīšu. Vismaz atceros, ka "kapeka ietaupa rubli" nav tikai tēlains izteiciens.
Rūpīgi pārlasījis papīrus, es nedaudz nomierinājos. Noguldījums uz Oļežku ikmēneša maksājumu pārtraukšanas gadījumā nepazuda, un uzkrāja procentus līdz pat viņa pilngadībai.
Labi un labi, lai tā guļ tik ilgi, cik ir, un tad redzēsim. Maksa noguldījumu viņa nāves gadījumā mantoja ģimene, vajadzēja tikai visu no jauna izsniegt bankā. Summa gan izskatījās smieklīga – divi simti desmit rubļu, bet tā bija maize.
– Mariška! Ei, kur tu esi?
Es ātri ievietoju dokumentus atpakaļ mapē.
– Māriņ, paldies!
– Lūk, es esmu, – es paskatījos uz gaiteni, – ko, Ver?
– Ejam pusdienot.
Man vēderā sāpēja. Cik ilgi es jau esmu šeit? Un man vēl jāmazgājas un jāmazgājas…
– Es jau eju!" – es iebēru dokumentus tajā pašā atvilktnē, aizvēru sekretāri un aizskrēju lejā. Tik un tā ir laiks atpūsties.
– Tu atdzīvojies, – apstiprinoši sacīja Vera, kad mēs izgājām no puslīdz tumšā gaiteņa uz ielas. Es apstājos un pilnā elpā ieelpoju – smaržoja pēc vasaras. Nogatavojušies āboli, zāle, sakarsis asfalts. Tikai tagad es mazliet ieraudzīju savu māju un ielu, visas tās pašas mājas – mazas mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem, dažas no tām apaugušas ar vīnogām vai krūmveida rozēm, ar zemiem koka žogiem, pār kuriem karājās ābeļu un bumbieru zari, ar nenopļautu zāli, ar koka laternu stabiem. Klusa province, un, šķiet, arī nomale.
– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!
– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.
Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.
– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.
– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …
– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.
Es neviļus pasmējos:
– Man tā būs jādara.
Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?
* * *
Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".
Būtu labi, ja viņu tiešām ievietotu bērnudārzā. Bet, ja viņš līdz šim ir sēdējis mājās, tas nozīmē, ka te ar bērnudārziem nav tik vienkārši? Vai arī tas nebija pieejams, vai vēl kaut kas cits… Ak, cik daudz lietu man "jāatceras"! Kā? Amnēzija ir amnēzija, bet nezināt pamatlietas vispār būtu dīvaini.
Tā es nokļuvu mājās. Es stāvēju uz sliekšņa, apskatīdama tīri nomazgāto priekšnamu, apdegušo durvju airi uz dzīvojamo istabu un durvju ailē redzamo pelēkās betona grīdas gabalu. Deguma smaka vairs nebija tik spēcīga kā agrāk, un tā vēl kādu brīdi nepazudīs. Tas ir labi. Māja bija pietiekami liela mums abiem, un pagaidām varējām iztikt bez vienas istabas.